Tematiskais raksts

Mormoņu pionieru ceļš

19. gadsimta mormoņu migrācija, kas aizsākās 1846. gadā Ilinoisā un veda cauri Aiovai un Nebraskai uz patvēruma vietu klinšu kalnos, bija viens no ievērojamākajiem pārceļojumiem Amerikas Savienoto Valstu rietumu migrācijas vēsturē. Atšķirībā no tūkstošiem pionieru, kas plūda uz rietumos esošo Kaliforniju un Oregonu, tiecoties pēc labākas dzīves, mormoņu pionieri migrēja piespiedu kārtā — naidīgi noskaņoti kaimiņi izdzina viņus no Ilinoisas un Misūri. Vēlāk mormoņu pionieru ceļu turpināja jaunpievērstie no Eiropas.

  • 1844. gadā tika nonāvēts Džozefs Smits, un mormoņi izjuta pieaugošu spiedienu pamest savu Navū pilsētu Misisipi upes krastos. Baznīcas vadītājiem drīz vien kļuva skaidrs, ka no jauna jāpārceļas. Sākumā viņi izveidoja patvēruma vietu tā dēvētajā Ziemas Mītnē (Winter Quarters), netālu no mūsdienu Omahas, Nebraskas štatā. Drīz pēc tam, 1847. gadā, rietumos esošo klinšu kalnu virzienā Brigama Janga vadībā devās pirmā ratu ierinda, kurai nebija zināms precīzs galamērķis.
  • 1847. gada vasarā, kad pirmā mormoņu pionieru grupa sasniedza Soltleikas ieleju, Brigams Jangs pavērās uz tolaik vēl neiekopto, izkaltušo tuksnesi un paziņoja: „Šī ir īstā vieta.”
  • 1849. gadā prezidents Jangs dibināja Pastāvīgo emigrācijas fondu ar mērķi palīdzēt trūcīgajiem Pēdējo dienu svēto imigrantiem. Pateicoties šim fondam uz Ameriku atceļoja aptuveni 30 000 imigrantu no Britu salām, Skandināvijas, Šveices, Vācijas un Nīderlandes — kopumā vairāk nekā trešdaļa no visiem Pēdējo dienus svēto imigrantiem, kas šajā periodā emigrēja no Eiropas.
  • Lai samazinātu izmaksas par ratiem un vēršiem, aptuveni 3000 pionieri izmantoja salīdzinoši lētus koka rokas ratiņus, kas bija pietiekami viegli, lai tos varētu vilkt un stumt pār dižajiem līdzenumiem. Uz katru piecu cilvēku ģimeni tika iedalīti vieni rokas ratiņi un viena telts — uz 18 līdz 20 cilvēkiem. Rokas ratiņos satilpa ne vairāk kā 90 kg — aptuveni 8 kg bagāžas uz vienu cilvēku.  Visas šīs izcili organizētās vienības vadīja pieredzējis gids un pavadīja vismaz četri vēršu vilkti apgādes pajūgi.
  • Pirmā rokas ratiņu grupa ar 266 angļiem devās ceļā no Aiovas pilsētas, Aiovas štatā, 1856. gada 9. jūnijā. Pēc divām dienām viņiem sekoja otrā grupa ar nedaudz vairāk nekā 200 cilvēkiem.  Kaut arī pirmās rokas ratiņu grupas veiksmīgi sasniedza Soltleikas ieleju, ceļojums nebija no vieglajiem. Pionieru žurnālos tika veikti ieraksti par skarbiem laika apstākļiem, draudiem no naidīgi noskaņotu indiāņu puses, ceļotāju nāves gadījumiem un nemitīgajām grūtībām, ko izraisīja bads un pārgurums.
  • Kad 1856. gada rudens nogalē ceļā devās Vilija un Martina rokas ratiņu grupas ar kopumā 1000 cilvēkiem, notika traģēdija. Abām vienībām trūka apgādes, un viņus vajāja dažādas grūtības, ieskaitot negaidīti agru sniega vētru, kas kļuva par vienu no lielākajām gadsimta vētrām. Vaiomingas līdzenumu dziļajā sniegā pārgurušās vienības uzslēja nometni, kur no bada un aukstuma gāja bojā vairāk nekā 200 cilvēku. Kad ziņas par šo nelaimi sasniedza Solteiksitiju, nekavējoties tika uzsākti apjomīgi glābšanas darbi.
  • Neskatoties uz to, vai mormoņu pionieri devās ceļā pajūgos vai velkot rokas ratiņus, kopumā ceļā gāja bojā tūkstošiem cilvēku. Bieži vien šie sirdij mīļie tuvinieki, tostarp bērni, tika apglabāti seklos kapos, kurus vēlāk vairs nebija iespējams apmeklēt.
  • Kopumā Brigama Janga vadībā grūto ceļu līdz Jūtai no 1847. gada līdz 1869. gadam, kad tika pabeigts kontinentālais dzelzceļš, veica aptuveni 70 000 Pēdējo dienu svēto. Kolektīvā pionieru pieredze atstājusi paliekošu ietekmi uz mormoņu kultūru. Pionieri, kas veica šo ceļu, tiek godāti un bieži pieminēti ne vien viņu pēcnācēju sanākšanās, bet arī Baznīcas locekļu sanāksmēs, kurus iedvesmo pionieru piemērs, drosme un viņu nestie upuri.

Stila ceļveža piezīmes:Izmantojot rakstu par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu, lūdzu, pirmajā norādē izmantojiet Baznīcas pilno nosaukumu. Lai iegūtu vairāk informācijas par Baznīcas nosaukuma izmantošanu, ejiet uz mūsu tiešsaistes Stila ceļvedis.