Prezidenta Airinga uzstāšanās par laulību nozīmi Vatikāna samitā

No 2014. gada 17. līdz 19. novembrim Vatikānā pulcējās reliģiskie vadītāji un zinātnieki no 14 dažādām ticībām un 23 valstīm, lai katoļu baznīcas rīkotajā vēsturiskajā sanāksmē apspriestu vīrieša un sievietes savstarpēji bagātinošo lomu laulībā.

Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu pārstāvēja prezidents Henrijs B. Airings no Augstākā prezidija. Viņš uzrunāja sanākušos 18. novembrī. Viņu pavadīja elders L. Toms Perijs no Divpadsmit apustuļu kvoruma un bīskaps Džeralds Kause no prezidējošās bīskapības.

Mēs aicinām izlasīt eldera Airinga uzrunas transkripciju: 

Vīrieša un sievietes savstarpēji bagātinošā loma
Starptautiskais starpreliģiju kolokvijs
Vatikāns

2014. gada 18. novembris

Prezidents Henrijs B. Airings
Pirmais padomnieks Augstākajā prezidijā
Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca

Liecinieks

Kļūt par vienu veselumu

Es jūtos pateicīgs, ka esmu ticis aicināts būt par liecinieku šajā kolokvijā. Es jūtos īpaši pateicīgs par iespēju apliecināt, ka vīrietim un sievietei, kas vienojušies laulībā, piemīt neaprakstāms spēks rast personīgo laimi, veidot laimīgu ģimeni un darīt laimīgus arī apkārtējos.

Esmu bijis aculiecinieks tam, ka vīrieša un sievietes laulības savienība palīdz rast personīgo un ģimenes laimi. Lai gan šis apliecinājums būs personīgs, es ticu, ka mans stāstījums atsauks jums atmiņā jūsu pašu pieredzēto, norādot uz vispārzināmu patiesību, kura neaprobežojas tikai ar viena pāra vai vienas ģimenes pieredzi.

Mana liecība aizsākās tad, kad vēl nebiju precējies un dzīvoju viens, tālu projām no savas ģimenes. Man šķita, ka esmu laimīgs un apmierināts. Es studēju Hārvarda universitātes doktorantūrā Kembridžā, Masačūsetsas štatā. Zinātniskā izpēte ritēja raiti, es kalpoju citiem savas baznīcas ietvaros un bieži varēju atvēlēt laiku tenisa spēlei.

Reiz, veicot kādu baznīcas norīkojumu, es apmeklēju rīta sanāksmi kādā birztalā, kas atradās Ņūhempšīrā. Sanāksmes noslēgumā ļaužu pulkā ievēroju kādu jaunu sievieti. Lai gan nekad iepriekš nebiju viņu redzējis, mani pārņēma sajūta, ka viņa ir labākais cilvēks, ko jebkad esmu saticis. Tovakar viņa atnāca uz mūsu baznīcas sanāksmi Kembridžā. Manu prātu spēji pārņēma vēl kāda doma: „Ja vien es varētu būt kopā ar viņu, es varētu kļūt tik krietns, kā vienmēr esmu vēlējies.” Es paziņoju blakus sēdošajam vīrietim: „Vai redzi to meiteni? Es atdotu visu, lai viņu apprecētu.”

Mēs apprecējāmies gadu pēc tam, kad biju viņu pirmoreiz ieraudzījis. Laulību ceremonija notika Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas templī. Ceremonijas laikā izteiktajos vārdos tika ietverts solījums, ka mēs varam būt vīrs un sieva gan šajā dzīvē, gan mūžībā. Šajā solījumā tika teikts, ka visi mūsu pēcnācēji tiks piesaistīti mums uz mūžiem, ja vien mēs būsim šādas laimes cienīgi. Mums tika apsolīts, ka pēc šīs dzīves mēs varēsim turpināt baudīt tās mīlošās ģimenes attiecības, ko būsim izveidojuši savas dzīves laikā.

Mēs ar sievu ticējām šiem solījumiem un vēlējāmies iegūt šo laimi. Tālab mēs darījām visu, lai to īstenotu, izejot caur dažādiem dzīves periodiem. Mēs pieredzējām slimības un veselību, grūtības un zināma līmeņa labklājību, sešu bērnu un visbeidzot arī 31 mazbērna piedzimšanu. Un, kad es ierados šeit, man paziņoja, ka mums piedzimis pirmais mazmazbērns. Taču par spīti visām pārmaiņām kopš mūsu kāzu dienas, pirms vairāk nekā 52 gadiem, mūsu dzīvē ir saglabājies kaut kas nemainīgs.

Pats apbrīnojamākais no visa, manuprāt, ir tās cerības piepildījums, ko sajutu dienā, kad pirmoreiz satiku savu sievu. Mīlot viņu un dzīvojot kopā ar viņu, es esmu kļuvis par labāku cilvēku. Mēs esam bagātinājuši viens otru vairāk, nekā es spēju iztēloties. Pakāpeniski kļūstot par vienu veselumu, es attīstīju viņai piemītošo spēju — gādāt par citiem. Savukārt viņa, vienojoties ar mani laulībā, attīstīja man piemītošo spēju plānot, vadīt un virzīt. Tagad es apzinos, ka mēs saliedējāmies vienā veselumā lēnām, gadu pēc gada, pacilājot un veidojot viens otru. Mēs smēlāmies viens no otra spēku, taču tas nemazināja mūsu individuālos talantus.

Atšķirīgais mūsos saliedējās, it kā būtu radīts, lai veidotu vienotu, labāku veselumu. Atšķirības mūsu starpā nav radījušas šķelšanos, tās mūs ir satuvinājušas. Pats svarīgākais ir tas, ka mūsu unikālās spējas ir ļāvušas mums kļūt par Dieva partneriem cilvēku dzīvības radīšanā. Laime, ko esam raduši, kļūstot par vienu veselumu, ir nostiprinājusi mūsu bērnos un mazbērnos ticību tam, ka laulība var kļūt par neizsīkstošu piepildījuma avotu arī viņu personīgajā un ģimenes dzīvē.

Jūs esat redzējuši pietiekami daudz nelaimīgu laulību un ģimeņu, lai jautātu, kādēļ dažas laulības ir laimīgas, bet citas — nelaimīgas. Šo atšķirību nosaka dažādi faktori, taču, manuprāt, svarīgākais no tiem ir šis:

ja laulātie ir savtīgi, dabiskās atšķirības vīrieša un sievietes starpā bieži vien rada šķelšanos. Taču, ja laulātie ir nesavtīgi, atšķirības izvēršas savstarpēji bagātinošā pieredzē, paverot ceļu abpusējai palīdzībai un pilnveidei. Ja laulātie un ģimenes locekļi vairāk domā par citu interesēm nekā par savējām, viņi spēj pacilāt cits citu un kopīgi pilnveidoties.

Ja atslēga uz savstarpēji bagātinošu laulību starp vīrieti un sievieti ir nesavtība, tad mēs zinām, kas mums jādara, lai palīdzētu uzsākt laimīgu laulību un ģimenes dzīves renesansi.

Mums ir jārod veids, kā vedināt cilvēkus uz tādu ticību, kas ļautu aizstāt viņu dabiskās, egoistiskās intereses ar dziļu un paliekošu žēlsirdību un labvēlību. Tikai šādu pārmaiņu iespaidā un tikai tad cilvēki spēs nest ilgstošus, nesavtīgus upurus, kas nepieciešami laimīgai laulības un ģimenes dzīvei, un darīt to ar smaidu.

Nepieciešamajām pārmaiņām jānotiek ne tik daudz sapratnē, cik cilvēku sirdīs. Mums nepietiks pat ar pārliecinošākajiem argumentiem, ja vien tie nepalīdzēs mīkstināt cilvēku sirdis. Piemēram, ir svarīgi, lai vīrieši un sievietes būtu uzticīgi saviem laulātajiem un ģimenēm. Taču intensīvu kārdinājumu brīžos no uzticības nodošanas viņus spēs aizkavēt vienīgi spēcīgas mīlestības saites un lojalitātes izjūta.

Tieši tādēļ deklarācijā „Ģimene – vēstījums pasaulei”, ko 1995. gadā publicējis Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas Augstākais prezidijs un Divpadsmit apustuļu kvorums, izklāstītas turpmāk minētās vadlīnijas:

„Vīram un sievai ir svēts pienākums mīlēt un rūpēties vienam par otru un par saviem bērniem. „Bērni ir Tā Kunga dāvana” (Psalmi 127:3). Vecākiem ir svēts pienākums audzināt savus bērnus mīlestībā un taisnīgumā, gādāt par viņu fiziskajām un garīgajām vajadzībām, mācīt viņiem mīlēt citam citu un savstarpēji kalpot, pildīt Dieva baušļus un būt labiem pilsoņiem, kas ievēro savas valsts likumus, lai kur viņi dzīvotu. Vīri un sievas — mātes un tēvi — atbildēs Dieva priekšā par šo pienākumu izpildi.

Ģimene ir Dieva iedibināta institūcija. Laulībai starp vīrieti un sievieti ir izšķiroša loma Viņa mūžīgajā iecerē. Bērniem ir tiesības dzimt laulības ietvaros, un tie jāaudzina tēvam un mātei, kas godā un uzticīgi pilda savus laulības solījumus. Ģimenes dzīve visticamāk būs laimīga, ja tā tiks balstīta uz Tā Kunga Jēzus Kristus mācībām. Veiksmīga laulība un ģimene tiek dibināta un saglabāta, balstoties uz tādiem principiem kā ticība, lūgšana, grēku nožēlošana, piedošana, cieņa, mīlestība, līdzjūtība, darbs un veselīga atpūta. Saskaņā ar dievišķo ieceri, tēvam ir jāvada ģimene mīlestībā un taisnīgumā, gādājot par ģimenes laicīgo vajadzību nodrošināšanu, kā arī tās drošību. Mātes primārā atbildība ir bērnu audzināšana. Pildot šos svētos pienākumus, tēvam un mātei savstarpēji jāpalīdz kā līdzvērtīgiem partneriem. Nespējas, nāves vai citu apstākļu gadījumā var būt nepieciešama individuāla pielāgošanās. Vajadzības gadījumā ģimenei būtu jāsaņem radinieku palīdzība.”[1]

Tas ir tas, ko cilvēkiem, mūsuprāt, būtu jādara, lai uzsāktu laimīgu laulību un produktīvu ģimeņu renesansi. Šāda renesanse mudina cilvēkus tiekties pēc ideāla un turpināt censties pat tad, ja atdeve ir lēna un viņu pūliņi tiek izsmieti.

Mēs varam iestāties, un mums ir jāiestājas par vīrieša un sievietes laulību institūcijas aizstāvību. Profesors Lins Vārdls (Lynn Wardle) ir teicis: „Uzdevums, kas mums jāpaveic, nav domāts algotņiem vai rezervistiem, kuri piekrīt kādu laiku pastrādāt un tad visu pamet.”[2] Iepriekšējais Baznīcas prezidents Gordons B. Hinklijs deva līdzīgu padomu, vienlaicīgi izsakot arī pamudinājumu: „Mēs nevaram īstenot apvērsumu vienas dienas, mēneša vai gada laikā. Taču, pieliekot pienācīgas pūles, mēs varam aizsākt apvērsumu vienas paaudzes laikā un paveikt brīnumus divu paaudžu griezumā.”[3]

Mūsdienās vairāk nekā miljons mūsu Baznīcas locekļu ASV katru dienu pulcina savu ģimeni uz lūgšanu. Četrdesmit viens tūkstotis ģimeņu Meksikā reizi līdz trīsreiz nedēļā kopīgi lasa Svētos Rakstus. Septiņdesmit tūkstoši ģimeņu Brazīlijā sanāk kopā divas līdz trīs reizes mēnesī, lai pavadītu vakaru, lūdzot, pielūdzot un lasot Svētos Rakstus.[4]

Domājot par miljardiem šīs pasaules vecāku un ģimeņu, uz ko šobrīd nolūkojas Debesu Tēvs, šis skaits šķiet mazs. Taču, ja šo ģimeņu saites turpinās kļūt ciešākas vēl tikai dažu paaudžu garumā, tad mēs pieredzēsim eksponenciālu laimes un miera pieaugumu visā pasaules mēroga Dieva ģimenē.

Ja mēs strādāsim, lai veidotu un atbalstītu uzticīgas, mīlošas ģimenes, kurās vīrietis un sieviete kļūst par vienu veselumu, lolojot savus bērnus, Tas Kungs daudzkāršos mūsu pūliņus. Es apsolu, ka, vienojoties šajā darbā, mēs pieredzēsim šī laimīgā rezultāta īstenošanos. Jēzus Kristus, kuram es kalpoju un kura liecinieks esmu, Vārdā, āmen.

[1] „Ģimene — Vēstījums pasaulei”, Ensign, 2010. g. nov., 129. lpp.; http://jezuskristusbaznica.lv/images/pdf_img/Gimene.pdf

[2] Lynn D. Wardle, „The Attack on Marriage as the Union of a Man and a Woman”, North Dakota Law Review, 83:1387.

[3] Gordon B. Hinckley, Standing for Something (2000. g.), 170. lpp.

[4] LDS Church Research Information Division, Member Trends Surveys, 2005–2013; LDS Publishing Services; Richard J. McClendon and Bruce A. Chadwick, „Latter-day Saint Families at the Dawn of the Twenty-First Century”, citāts no grāmatas „Helping and Healing our Families” (2005. g.), red. Craig H. Hart un citi.