95 gada vecumā miris prezidents M. Rasels Balards

Dziļās sērās mēs paziņojam, ka šodien, mūžībā aizgāja prezidents M. Rasels Balards, Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidenta vietas izpildītājs. Viņš bija 95 gadu vecs.

1985. gada 6. oktobrī prezidents Balards kļuva par apustuli. 2018. gada 16. janvārī viņš tika aicināts par Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidenta vietas izpildītāju. Tāpat kā apustuļi Jaunās Derības laikos, arī mūsdienu apustuļi tiek aicināti būt par īpašiem Jēzus Kristus lieciniekiem. Prezidents Balards bija viens no 15 vīriem, kurš pārraudzīja pasaules mēroga Baznīcas izaugsmi un attīstību, kurā šobrīd ir vairāk nekā 17 miljoni Baznīcas locekļu.

„Prezidents Balards nekad nebija neizlēmīgs,” sacīja Baznīcas prezidents Rasels M. Nelsons. „Viņš pārzināja to, ko mācīja Tas Kungs, un to, kā tas var tikt piemērots katra cilvēka dzīvē, lai dāvātu viņiem prieku un laimi.”

„Mēs cieši sadarbojāmies, un man allaž ļoti patika viņa sirsnīgā attieksme,” teica prezidents Dalins H. Oukss no Augstākā prezidija, kurš vairāk nekā trīs gadu desmitus sēdēja blakus prezidentam Balardam Divpadsmit apustuļu kvorumā. „Viņš bija uzticams vīrs. Un viņš bija vīrs, kurš uzticējās cilvēkiem.”

Par prezidenta Balarda aiziešanu mūžībā sēro viņa septiņi bērni, kā arī daudzie mazbērni un mazmazbērni.

Informācija par bērēm tiks paziņota vēlāk.

Prezidents Balards jau bērnībā apguva darba tikumu

Melvins Rasels Balards piedzima 1928. gada 8. oktobrī Soltleiksitijā, Jūtas štatā, Melvina R. Balarda un Džeraldīnes Smitas Balardas ģimenē. Viņš jau bērnībā apguva darba tikumu, strādājot lietoto automašīnu uzņēmumā. Viņa tēvs nodibināja uzņēmumu „Ballard Motor Company”, un mazais Rasels, kurš bija vienīgais zēns četru bērnu ģimenē, strādāja katrā uzņēmuma nodaļā, tostarp braukāja pa lietoto automašīnu placi, būdams tikai pusaudža gados.

Šī pieredze viņam sniedza izpratni par to, kā ir veicams darbs, un tas prezidentam Balardam ļoti noderēja visās viņa dzīves jomās. „Es no sava tēva iemācījos — ja tu sāc kaut ko darīt, tad to arī pabeidz,” viņš teica. „Galu galā, neatkarīgi no rezultāta, tu sajūti gandarījumu — vai nu tu gūsti panākumus un peļņu, vai arī saproti, ka tas tā nebūs, un no tā atsakies, bet tu nekad nepamet iesākto, prātodams, vai tu vēlies to turpināt darīt vai ne.”

Šī izturības pilnā attieksme viņam noderēja visu dzīvi — gan studējot Jūtas Universitātē, gan profesionālajā karjerā, kas bija saistīta ar automobiļiem, nekustamo īpašumu un ieguldījumiem, gan arī viņa daudzajos Baznīcas aicinājumos.

„Viņam lieti noderēja pieredze uzņēmējdarbībā, jo viņš uzdeva būtiskus jautājumus, kas ir jāuzdod, ieviešot jaunu programmu: „Vai mēs efektīvi izmantojam esošos resursus?”” stāstīja prezidents Oukss.

Baznīcas vadītājs ar praviešu asinīm

Prezidenta Balarda birojā atradās trīs slavenu Baznīcas vadītāju krūšutēli: Baznīcas dibinātāja, Džozefa Smita, un viņa brāļa Hairama (prezidenta Balarda vecvecvectēva) krūšutēli, kā arī krūšutēls ar Hairama dēlu, prezidentu Džozefu F. Smitu, kurš bija Baznīcas sestais prezidents. Viņu kristīgās māceklības mantojums, kas, protams, ietver Džozefa un Hairama mocekļu nāvi 1844. gadā, motivēja prezidentu Balardu līdz pat viņa nāvei.

2019. gadā prezidents Balards teica: „Kad es sapratu, kas viņi bija un kas esmu es, tas bija neticami. Es pastāvīgi apzinos, ka man ir pienākums kaut vai tikai tāpēc, ka mēs esam saistīti. Es dzirdu, kā viņi visu laiku saka: „Tiec ar to galā, dari kaut ko lietas labā. Turpini strādāt, puis’, nesēdi uz vietas.” Viņi bija darītāji. Viņiem tādiem bija jābūt.”

Viņš vēlējās, lai katrs pēdējo dienu svētais, tai skaitā viņa bērni, rūpīgi aizdomātos par ticības pilno dzīvi, ko izdzīvoja agrīnie Baznīcas vadītāji. Viņš savam dēlam Kreigam, kurš tobrīd bija 19 gadus vecs misionārs, teica: „Atceries, ka tevī plūst praviešu asinis.”

„Nekāda spiediena,” Kreigs atceras par to domājam. „[Mans tēvs] katru dienu savā birojā raudzījās uz [šiem krūšutēliem] … un, manuprāt, viņš juta, ka viņam ir jādara viss iespējamais. To pašu viņš ieaudzināja arī mūsos.”

Prezidents Nelsons teica, ka „[prezidenta Balarda] asinīs plūda pievēršanās, apņemšanās un ziedošanās. Vai jūs spējat iedomāties — viņam bija tas gods sēdēt blakus vīram, kurš bija Hairama Smita maz‑maz‑dēls. Un Džozefs Smits bija viņa ‑‑onkulis trešajā paaudzē. Katru dienu es jūtu, ka esmu pateicību parādā par to, ka man bija privilēģija sadarboties ar šo cienījamo un godājamo vadītāju tiešo pēcnācēju. Viņam piemita tas pats godprātīgums, kas piemita viņiem.”

Prezidents Balards kalpoja šādos Baznīcas aicinājumos: jaunībā viņš bija misionārs Anglijā, [vēlāk] bīskaps, Kanādas Toronto misijas prezidents, Septiņdesmito prezidija loceklis, kā arī apustulis vairāk nekā trīs gadu desmitus.

„Es to par naudu nedarītu,” teica prezidents Balards. „Jūs mani nevarētu noalgot, lai es darītu to, kas no manis tiek prasīts kā no Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļa. Taču to darīt Tam Kungam — tā ir lielākā privilēģija, kas cilvēkam var būt. Mēs esam Tā Kunga, Jēzus Kristus, dzīves un kalpošanas liecinieki.”

Prezidents Balards savus pienākumus uztvēra nopietni, gan būdams iepriekšējais Baznīcas misionāru padomes vadītājs (kas ietvēra misionāru rokasgrāmatas Sludini Manu evaņģēliju izveidi), gan vēlāk uzraugot vairāk nekā 50 000 misionāru, gan būdams piecu meitu un divu dēlu tēvs.

Īpašs liecinieks, īpašs tēvs

Prezidents Balards teica, ka dažas no lieliskākajām pieredzēm viņš guva, mācot saviem bērniem Jēzus Kristus evaņģēliju. „Jums ir jāiemācās notvert brīžus, kad varat kaut ko iemācīt, un ja jūs esat moži un modri, šie brīži pienāk, un, kad tas notiek, jebkuram tēvam būtu negods palaist garām iespēju iemācīt saviem bērniem kādu principu.”

Viens no šādiem brīžiem pienāca 1980. gada nogalē, kad prezidents Balards kļuva par apustuli. Viņa jaunākais dēls Kreigs atzina, ka viņš bija nedaudz sarūgtināts, jo viņa tēvs, pildot aicinājumu, bieži bija prom no mājām. Nebija viegli dalīt vīra, ko viņš sauca par tēti, uzmanību ar citiem pēdējo dienu svētajiem visā pasaulē. „Kad es biju mazs, es to nesapratu,” teica Kreigs. Par laimi, prezidents Balards sajuta viņa neizpratni. Saredzot iespēju mācīt, prezidents Balards paņēma Kreigu līdzi Baznīcas norīkojumā uz Tongu un Samoa.

„Kad mēs izkāpām no lidmašīnas, es pirmo reizi aptvēru, kā citi viņu uztver,” teica Kreigs. „Daudzi bija nākuši divas dienas ar kājām, lai vienkārši paskatītos uz apustuli. Tad mana nasta kļuva par svētību, jo es vēl vairāk varēju iepazīt šo cilvēku.”

Kreigs teica, ka šādi atspoguļojās prezidenta Balarda talants — viņš ne tikai cilvēkiem kaut ko pastāstīja, bet arī iemācīja.

„Nebija tā, ka viņš vienkārši pateica „tiec ar to galā”. Viņš zināja, ka man tas ir jāsaprot un ka arī man viņš ir jāatbalsta viņa aicinājumā,” teica Kreigs. „Tā man bija lieliska mācību pieredze, un šādos unikālos veidos viņš mani ir mācījis daudzas reizes. Viņš bija ne tikai īpašs liecinieks, bet arī īpašs tēvs.”

Vēl viena izdevība mācīt radās tad, kad viņa skolas vecuma meita Tamija ar draugiem spēlējās automašīnā, kas kaut kādā veidā bija sākusi ripot atpakaļgaitā, kā rezultātā mašīnai tika sasistas durvis. Tamija teica, ka viņa bija pārbijusies, kad uzzināja, ka mašīna, kas, viņasprāt, piederēja tētim, patiesībā piederēja kādam citam. Prezidents Balards teica, ka, atgriežoties mājās un ieraugot meitas sejas izteiksmi, viņš zināja, ka viņam būs viņas nedalīta uzmanība. „Es viņai mācīju, ka viņa ir daudz vērtīgāka par kadiljaku, ko viņa bija sasitusi, un ka tas, kas notiek viņas dzīvē, un tas, cik dārga man viņa ir, ir daudz svarīgāk. Mēs varējām salabot mašīnu, taču, ja viņa savā dzīvē izdarītu kaut ko nepareizu, to izlabot būtu daudz grūtāk.”

„Viņš paliks atmiņā kā brīnišķīgs vīrs un lielisks tēvs,” sacīja prezidents Nelsons. „Tā bija viņa lielākā prioritāte. Šajā ziņā viņš mums parādīja labu piemēru, pat neskatoties uz to, ka viņa laiku aizņēma vēl ļoti daudz citu lietu. Ģimene viņam vienmēr bija pirmajā vietā.”

Laika gaitā prezidenta Balarda bērni sāka paļauties uz viņa garīgo spēku. Viņa sieva Barbara teica: „Kad mēs bijām misijā Kanādā, mūsu mazais puisēns tikko sāka iet bērnudārzā un nepazina nevienu cilvēku. Viņš bija nobijies. Mans vīrs paņēma viņu līdzi uz biroju, nometās ar viņu ceļos un lūdza, lai Debesu Tēvs viņam palīdzētu atrast draugus. Viņi par to lūdza kopā vairākas dienas pēc kārtas. Šādi viņš palīdzēja vairākiem mūsu bērniem, kad viņiem bija īpašas vajadzības.”

Balardu ģimene ne tikai lūdzās kopā, bet arī izklaidējās kopā, dodoties piedzīvojumiem bagātos ģimenes atvaļinājumos. Prezidentam Balardam palika atmiņā ceļojums uz Kaliforniju, kurā viņi devās ar vienu no pirmajiem treileriem, kas tik tikko bija izripojis no ražotnes. „Es viņus aizvedu uz ķīniešu kvartālu, un visi cilvēki Sanfrancisko skatījās uz to lielisko un lielo mašīnu, rādot uz to ar pirkstiem un par to smejoties,” viņš teica. „Es nevarēju atrast vietu, kur to novietot, tāpēc es visus izlaidu ķīniešu kvartālā un turpināju braukāt pa kalnaino Sanfrancisko, beigu beigās aizbraucot viņiem pakaļ.”

Laulība ar viņa „eņģeli” Barbaru

Prezidents Balards nepieminēja savu ģimeni, neuzslavējot Barbaru. „Viņa ir eņģelis. Ir ārkārtīgi grūti dzīvot kopā ar kādu, kurš ir gandrīz perfekts,” viņš teica. Viņi iepazinās Jūtas Universitātes iepazīšanās dienas deju pasākumā. „Viņa bija ne tikai skaista, bet arī ar dzirkstošu personību. Es jau no sākuma zināju, ka vēlos viņu apprecēt, bet viņai pret mani nebija šādu jūtu. Nebija viegli viņu pārliecināt. Es jokojoties viņai teicu, ka panākt to, lai viņa ar mani apprecētos, bija lieliskākais pārdošanas darījums, kādu es jebkad esmu veicis.”

Prezidents Balards slavēja Barbaru kā brīnišķīgu māti, kuras mierīgā pieeja mājas dzīvi padarīja debešķīgu. „Ja jūs šeit sasauktu visus mūsu septiņus bērnus un viņiem pajautātu, vai viņi jebkad ir dzirdējuši, kā viņu māte mūsu mājas sienās paceļ balsi, viņi atbildētu — nē, nekad. Viņai piemita temperaments, kura dēļ viņa varēja tikt galā ar krīzes situācijām ļoti mierīgā un klusā veidā. Viņa ir mīļa, mīloša, gādīga un vērīga, un bērni viņu dievina. Pasaulē nav neviena cita, pret kuru mūsu bērni justu to, ko viņi jūt pret savu mammu.”

Viņu otrais bērns — Holija — piekrīt. Viņa teica, ka viņas vecāku abpusējā mīlestība un cieņa ļoti ietekmēja viņas un viņas brāļu un māsu uzvedību viņu pašu dzīvē.

„Mēs jutām, ka labākā vieta, kur atgriezties un atrasties, ir mājas, jo mūsu vecāki ļoti labi satika savā starpā,” viņa teica. „Es iemācījos, ka pret visiem cilvēkiem ir jāizturas ar cieņu. Un viņi šajā ziņā pret mums, bērniem, tieši tā arī attiecās.

Prezidents Oukss, kurš Divpadsmit apustuļu kvorumā tika aicināts gadu pirms prezidenta Balarda, teica, ka viņš „ļoti apbrīnoja to, kā prezidents Balards izturējās pret savu mūžīgo dzīvesbiedri Barbaru. Ņemot vērā viņas un viņa pieklājīgo vecumu, viņš ir bijis priekšzīmīgs vīrs. Ļoti uzmanīgs. Un ļoti maigs.”

2018. gada 1. oktobrī, 86 gadu vecumā, Barbara aizgāja mūžībā. Ar viņai raksturīgo labvēlību un humora izjūtu viņa ilgi cīnījās ar dažādām veselības problēmām, tostarp Alcheimera slimību.

„Es esmu ļoti pateicīgs, ka zinu, kur ir mana dārgā Barbara, un ka mēs atkal būsim kopā ar savu ģimeni uz visu mūžību,” teica prezidents Balards vispārējā konferencē piecas dienas pēc Barbaras nāves.

Individuāla kalpošana

Prezidents Balards izjuta maigas jūtas ne tikai pret savu ģimeni, bet arī pret cilvēkiem, kurus viņš mācīja no kanceles. 1980. gada Baznīcas vispārējās konferences uzrunas laikā viņš aicināja pēdējo dienu svētos viņam atsūtīt to cilvēku vārdus, kuriem ir nepieciešama palīdzība. Viņš apsolīja, ka viņš šiem cilvēkiem uzrakstīs iedrošinājuma vēstules. No visas pasaules sāka plūst simtiem vēstuļu. Galu galā prezidents Balards uzrakstīja vairāk nekā 600 personīga iedrošinājuma vēstules cilvēkiem, kuriem bija nepieciešama garīga palīdzība. Kāds vēstules saņēmējs rakstīja: „Es jūtu, ka Jūsu vēstule bija īstais sākums fantastiskajām pārmaiņām manā dzīvē, un es Jums pateicos no visas sirds.”

„Mums vajadzētu vērsties pie ikviena cilvēka,” teica prezidents Balards. „Mums vajadzētu meklēt ikvienu viedu, kā mēs cits citam varam palīdzēt, ejot cauri šim laicīgās dzīves ceļojumam. Es uzskatu, ka cilvēki pašā būtībā ir labi, un es domāju, ka viņi vēlas uzzināt patiesību, bet nezina, kur to atrast. Viņi jautā: „Kas es esmu? No kurienes es nāku? Kāpēc es esmu šeit? Kurp es dodos? Uz ko šī dzīve ved? Kur tā mani novedīs?””

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, prezidents Balards uzrakstīja grāmatu Our Search for Happiness (1993), kas palīdzēja cilvēkiem mācīt par Baznīcu un viņu dzīves mērķi. Prezidents Balards uzrakstīja arī grāmatu Counseling with Our Councils (1997), ko izmantoja daudzi vietējie vadītāji visā Baznīcā.

Ejot cauri visām savām pieredzēm kā vīrs, tēvs un apustulis, prezidents Balards raudzījās uz Jēzu Kristu, lai visās lietās saņemtu iedvesmu un pārliecību. Patiesībā, viņš bieži vien savas žaketes kabatā nēsāja līdzi nelielu Glābēja attēlu, lai grūtās dienās rastu iedrošinājumu.

„Ikreiz, kad viņš kļuva nomākts, viņš izvilka Jēzus Kristus attēlu, uz to palūkojās un nodomāja: „Es to varu. Viņa dēļ es varu visu,” teica Holija.

Prezidents Balards nāca pie atziņas, ka Jēzus Kristus evaņģēlijs ir kā enkurs mainīgu vērtību pasaulē. „Man ir stipra pārliecība, ka tie, kuru ticība ir patiesi noenkurota Jēzus Kristus evaņģēlija atjaunošanā un pravieša Džozefa misijā, un atklāsmēs, ko caur viņu ir guvusi Baznīca, kas apstiprina un paziņo, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls un ka evaņģēlijs ir uz Zemes, spēs tikt galā ar visu, ko dzīve viņiem piespēlēs.”