Ziņu izlaidums

Par godu cilvēktiesībām

„[Cilvēktiesības] kalpo par lielisku apliecinājumu iespējai pārvarēt konfliktus, pielietojot saprātu un labu gribu.” — Marija Anna Glendone [1]

 

Šajā dienā, tieši pirms sešdesmit sešiem gadiem pasauli svētīja kāds dokuments, kas pavēra jaunus apvāršņus cilvēcisko attiecību jomā. Tas tika nosaukts par Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, un tā bija pirmā šāda veida pasaules mēroga iniciatīva.

Dažādu valstu, kultūru, reliģiju un politisko iekārtu vadītāji sanāca kopā, lai iedibinātu cilvēcīguma standartus, kas būtu piemērojami visiem un visur. Pirmajā deklarācijas rindiņā tika pasludināts, ka „visiem cilvēku sabiedrības locekļiem piemītošās pašcieņas un viņu vienlīdzīgu un neatņemamu tiesību atzīšana ir brīvības, taisnīguma un vispārēja miera pamats.”2

Paceļoties no Otrā pasaules kara un Holokausta pelniem, šī deklarācija atspoguļoja kolektīvos centienus sekmēt „draudzīgu attiecību attīstību starp tautām”3, ceļot gaismā augstāko un labāko, kas piemīt mūsu civilizācijai šeit, uz Zemes.

Kādēļ cilvēktiesības ir tik svarīgas?

Katrs cilvēks, neatkarīgi no viņa reliģiskās piederības, rases, dzimuma vai tautības, ir apveltīts ar zināmām pamattiesībām vienkārši tādēļ, ka viņš ir cilvēks. Šo tiesību skaitā ietilpst tiesības uz dzīvību, brīvību, drošību, vienādu likuma aizsardzību, kā arī uzskatu, runas un reliģijas brīvību.

Cilvēktiesības pasargā vājākos no spēcīgāko tirānijas. Tās kalpo par buferi un arbitru starp indivīdu un koncentrētu varu. Šīs normas un principi liedz izpausties dabiskajai tendencei dominēt citam pār citu. Cilvēktiesības palīdz atbrīvoties no kaitīgā uzskata, ka taisnība ir spēcīgākajam.

Vispārējās deklarācijas spēks izpaužas ne tik daudz minēto tiesību uzspiešanā kā skološanā, kas palīdz veidot vienotus ideālus un mudina nākt klajā ar iniciatīvām kopējam labumam. Cilvēktiesības stiprina mūsu pienākuma apziņu citam pret citu un savstarpējo cieņu attiecībā uz to, kā mēs katrs strādājam, pielūdzam, mijiedarbojamies ar apkārtējo sabiedrību un audzinām bērnus. Līdz ar to var teikt, ka cilvēktiesības veicina mūsu pilsonisko un demokrātisko iesaistīšanos sabiedriskajos procesos. Bez cilvēciskām attiecībām un savstarpējiem pienākumiem no šīm tiesībām būtu tikai daļējs labums.

Privātā un publiskā ticības brīvība

Deklarācijas 18. pants ir īss, bet iespaidīgs: „Katram cilvēkam ir tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību, brīvību pieņemt reliģiju vai pārliecību pēc savas izvēles un brīvību nodoties savai reliģijai un pārliecībai tiklab vienatnē, kā arī kopā ar citiem publiski vai nošķirti piekopjot kultu, izpildot reliģiskas vai rituālas ceremonijas un sludinot mācību.”4

Reliģijas brīvība nav tikai abstrakts jēdziens, kas šad tad ieklīst juristu un likumdevēju prātā. Tas elpo un dzīvo līdz ar mums, sakņojoties mūsu ikdienas dzīves kopīgajā augsnē. Mūsu uzskati seko mums, lai kurp mēs ietu. Tie veido mūs par to, kas esam, un mudina dalīties savā izpratnē ar citiem. Mēs vēlamies ietekmēt apkārtējo sabiedrību un pasauli. Mūsu privātā un publiskā dzīve ir nesaraujami saistītas. Ja mums būtu ļauts īstenot savu ticību un runāt par to tikai savās pašu mājās vai baznīcā, atturoties no atklātām sarunām publiskās vietās, tā būtu uzskatāma par visai niecīgu brīvību.

Vispārējās deklarācijas mantojums

Cilvēktiesību iedibināšana ir sasniegums, ar kuru varam lepoties. Šīm tiesībām ir izšķiroša loma plurālistiskajā pasaulē tik izplatīto konfliktu un nesaskaņu pārvarēšanā. Tās palīdz mums būt uz viena civilizācijas viļņa. No tām izrietošie mērķi pagodina cilvēka eksistenci, iedvesmo būt laipniem, mudina būt atbildīgiem.

Tiesību pētniece Marija Anna Glendone (Mary Ann Glendon) skaidro: „Gandrīz katra konstitūcija šajā pasaulē, kurai ir cilvēktiesību sadaļa, ir veidota, savā būtībā ietekmējoties no tiem principiem, kas tika ņemti par pamatu, pieņemot Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju.5 Nākot klajā ar tiesiskiem regulējumiem un formulējot morāles normas, valstis visā pasaulē ir smēlušās idejas no šī dokumenta. Tādējādi, veidojot starptautiskās attiecības, mēs joprojām varam balstīties uz daudz vienlīdzīgākiem pamatiem.”

Runājot par cilvēktiesību godāšanu, situācija pasaulē nebūt nav ideāla. Mums vēl arvien nākas saskarties ar nevienlīdzību un nežēlību, taču Vispārējā deklarācija dod iespēju to novērst, iegrožot un mazināt. Jāatzīst, ka, tāpat kā visas vērtīgās lietas, cilvēktiesību saglabāšana allaž prasīs ticību un piesardzību.

 

[1] Mary Ann Glendon, Facing History and Ourselves, Mary Ann Glendon and the Universal Declaration of Human Rights”, 2008. g. 4. aug.

[2] Vispārējā cilvēktiesību deklarācija (pieņemta 1948. gada 10. decembrī), ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcija Nr. 217 A(III) (UDHR), preambula.

[3] Turpat.

[4] Vispārējā cilvēktiesību deklarācija (pieņemta 1948. gada 10. decembrī), ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcija Nr. 217 A(III) (UDHR), 18. pants.

[5] Mary Ann Glendon, Facing History and Ourselves, Mary Ann Glendon and the Universal Declaration of Human Rights”, 2008. g. 4. aug.

Stila ceļveža piezīmes:Izmantojot rakstu par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu, lūdzu, pirmajā norādē izmantojiet Baznīcas pilno nosaukumu. Lai iegūtu vairāk informācijas par Baznīcas nosaukuma izmantošanu, ejiet uz mūsu tiešsaistes Stila ceļvedis.