News stāsts

Reliģijas nozīme: sabiedrības sāls

Šī eseja par ticību un sabiedrību ir ceturtais raksts piecu rakstu sērijā par reliģijas nozīmi.

„Reliģija ir dižena sabiedrības veidotāja.” — Rabīns Džonatans Sakss[1]

Daudzās senās pasaules kultūrās sāls simbolizē draudzību, biedriskumu un dāsnumu. Israēla ļaudis godāja to kā derības zīmi. Persieši turēja to cieņā kā tikumības un labvēlības simbolu. Arābu kultūrā to uzskatīja par dārgumu — labvēlības izpausmi. Jēzus pielīdzināja savus sekotājus „zemes sālij”[2] un lika viņiem „turēt mieru savā starpā”.[3] Kristieši ir uztvēruši šos vārdus kā aicinājumu atbalstīt sabiedrību, kurā viņi dzīvo. Mēs allaž esam bijuši sabiedriskas būtnes, un mūsdienās šai līdzībai vēl arvien ir garīga rezonanse. Reliģija, gluži kā sāls, kas visam piedod garšu, veicina svešinieku mijiedarbību, kā arī mūsu visu pilsoniskās attiecības un palīdz saglabāt kopīgās pastāvēšanas laikā radušās vērtības. Būt par sabiedrības sāli nozīmē nodrošināt veiksmīgu sabiedrības pastāvēšanu.

Sabiedrība ir sarežģīts, daudzslāņains, daudzdimensionāls, daudzšķautnains un jutīgs organisms. Valdība, tirdzniecība, māksla, ģimene, skola — visam ir sava loma politiskā veidojuma iedzīvināšanā. Un reliģija var spēcināt šīs organizācijas, piešķirot tām morālas dabas ievirzi, žēlsirdīgus mērķus un pašcieņā balstītu spēku.

Morālais rezervuārs

Mēs pārmantojam reliģiju kā rezervuāru, no kura var smelties visa sabiedrība. Tiesiskās un politiskās runas vēl joprojām caurvij morāles gramatika. Mūsu izpratne par tiesībām un pienākumiem izriet no reliģiskiem ideāliem. Mūsu mīļākajām svētku dienām un kolektīvajām svinībām ir reliģiska nozīme. Aiz daudziem sociālajiem centieniem stāv uzticīgas draudzes. Lai gan reliģijai nepieder morāles monopols, tā būtiski ietekmē mūsu sociālo vidi un priekšstatus par pareizo un nepareizo. Daloties pārdomās par (kā viņi paši to dēvē) „vēstures mācībstundām”, zinātnieki Vils un Ariela Djuranti apgalvo: „Līdz pat mūsdienām vēsturē nav bijis neviena vērā ņemama piemēra, kad kāda sabiedrība būtu turpinājusi veiksmīgu, uz morāles normām balstītu sadzīvi bez reliģijas palīdzības.”[4] Patiesi, reliģija ir kā pāri plūstošs ideju rezervuārs, no kura visi var padzerties.

Taču šim ūdenim ne vienmēr ir salda garša. Reliģija ir gudrības avots, kas izaicina, konfrontē un apstrīd. Tās balss bieži vien nonāk pretrunā ar attiecīgā laikmeta modi. Reliģiskās vērtības nepakļaujas modernās dzīves tendencei — iztapt masu patērētāju gaumei. Rabīns Džonatans Sakss apgalvo, ka reliģija „runā pretēji tādas kultūras sirēnas dziesmai, kura dažkārt pamudina vērtēt sevi augstāk par citiem, uzstāt uz tiesībām, nevis pienākumiem, gūt vairāk, nekā dot, patērēt vairāk, nekā ieguldīt un biežāk tiekties pēc panākumiem, nekā kalpot līdzcilvēkiem”.[5]

Labdarība un sociālais kapitāls

Reliģijas vērtība tikpat lielā mērā izpaužas zupas virtuvēs, slimnīcās, skolās un neskaitāmos citos humānajos centienos, kā sprediķos un garīgajās dziesmās. Vienkārši sakot, reliģija vairo sociālo kapitālu. Pētījumi liecina, ka vairāk nekā 90% cilvēku, kas ik nedēļu apmeklē dievkalpojumus, ziedo labdarībai, un gandrīz 70% brīvprātīgi velta laiku žēlsirdības darbiem.[6] Reliģiska iesaistīšanās mudina dot, un dots devējam atdodas. Ješivas Universitātes pētnieki ir izvērtējuši gandrīz 100 000 sieviešu reliģiskās ieražas un atklājuši, ka pastāv „spēcīga saikne starp baznīcas, sinagogas vai jebkura cita dievnama apmeklēšanu un pozitīvu skatījumu uz dzīvi”.[7] Tāpat arī pētījumi par Izraēlas ebrejiem rāda, ka tie, kuri apmeklē dievkalpojumus un lūdz Dievu, ir laimīgāki, apmierinātāki ar dzīvi un bauda lielāku labklājību.[8]

Reliģiski cilvēki ievērojami veicina sabiedrības vitalitāti un kohēziju. Vērā ņemamais American Grace pētījums rāda, ka reliģiski cilvēki ir „daudz devīgāki kaimiņi un apzinīgāki pilsoņi nekā viņu laicīgie biedri”.[9] Viņu labdarīgā attieksme izpaužas šķietami nemanāmā rīcībā. Piemēram, cilvēki, kuri bieži apmeklē baznīcu, daudz biežāk ir ar mieru dot naudu bezpajumtniekiem, atstāt atlikumu kasierei, ziedot asinis, piedāvāt sēdvietu svešiniekam, palīdzēt citiem atrast darbu u.c.[10]

Pašcieņa un civilizētība

Baznīcas apmeklēšana, iesaistīšanās citu dzīvē un kopīgas intereses palīdz mums sākt domāt pilsoniski. Iepriekšminētais pētījums rāda, ka reliģiski cilvēki daudz biežāk iesaistās sabiedriskās organizācijās, enerģiski risina sociālās problēmas, piedalās vietējā pilsoniskajā un politiskajā dzīvē un aicina uz sociālām vai politiskām reformām.[11] Ticīgi cilvēki padara savu apkaimi, pilsētu un valsti par labāku vietu.

Taču, kļūstot par daļu no sabiedrības un sākot baudīt tās labumus, mēs iesaistāmies divpusējā procesā, kur pienākums pret citiem ir tikpat būtisks, kā pastāvēšana uz savām tiesībām. Ne velti šī senā gudrība, kas izskan visos laikos un kultūrās, tiek dēvēta par zelta likumu. „Kā jūs gribat, lai ļaudis jums dara, tāpat darait viņiem” — kalpo par pilsoniskās sabiedrības morālo pamatu. Gan reliģiski, gan laicīgi ļaudis piekritīs, ka, īstenojot šo savstarpējo pienākumu, izgaismojas katra cilvēka iedzimtā pašcieņa un tikumiskā sirdsapziņa, kas motivē veikt noteiktas izvēles. Kamēr vien cilvēki turpinās organizēties, veidojot sabiedrības, pārvarēt uzskatu dažādības un paļauties cits uz cita labvēlību, reliģija, līdzīgi kā sāls, spēlēs svarīgu lomu vispārējā labuma uzturēšanā.


[1] „Charles Taylor and Jonathan Sacks on the Future of Religion”, YouTube, Makgila universitātes pasākums.

[2] Mateja 5:13.

[3] Marka 9:50.

[4] Will and Ariel Durant, The Lessons of History (1996. g.), 51. lpp.

[5] „Chief Rabbi Lord Sacks on the Role of Religion in Society”, YouTube, uzruna Apvienotās Karalistes Lordu palātā.

[6] Arthur C. Brooks, „Religious Faith and Charitable Giving”, Policy Review, 2003. g. okt. Līdzīga statistika atrodama pētījumā „Faith Matters Survey 2006”, kas citēts grāmatā American Grace: How Religion Divides and Unites Us.

[7] Eliezer Schnall, „Women's Health Initiative observational study”, Journal of Religion and Health, 2011. g. nov. Skat. arī Gabe LaMonica, „Study Links Regular Religious Service Attendance, Outlook on Life”, CNN Belief Blog, 2011. g. 10. nov.

[8] Jeff Levin, „Religious Behavior, Health, and Well-Being Among Israeli Jews: Findings From the European Social Survey”, Psychology of Religion and Spirituality, 2013. g. nov.

[9] Robert A. Putnam and David E. Campbell, American Grace: How Religion Divides and Unites Us (2010. g.), 444. lpp.

[10] American Grace, 451. lpp.

[11] American Grace, 454.-456. lpp.

Stila ceļveža piezīmes:Izmantojot rakstu par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu, lūdzu, pirmajā norādē izmantojiet Baznīcas pilno nosaukumu. Lai iegūtu vairāk informācijas par Baznīcas nosaukuma izmantošanu, ejiet uz mūsu tiešsaistes Stila ceļvedis.