News stāsts

Reliģijas nozīme: saglabāt personību izjūtot piederību

Šī eseja par sabiedrību un ticību ir otrais raksts piecu rakstu sērijā par reliģijas nozīmi.

„Kopā ir grūtāk, tomēr kopā ir labāk.” — Rabīns Deivids Volps[1]

Kāpēc cilvēki pievienojas kādai konkrētai reliģijai? Daži saņem reliģiju mantojumā, piedzimstot, kamēr citi pievēršas reliģijai paši. Lai nu kā, agrāk vai vēlāk cilvēki pieņem apzinātu lēmumu, vai iesaistīties savas reliģiskās kopienas dzīvē. Patiesībā vārda „reliģija” sakne ir cēlusies no latīņu valodas vārda „religare”, kas nozīmē „atkārtoti savienot” vai „sasaistīt”. Šajā personīgās brīvības slavināšanas laikmetā – vai gan var būt kaut kas vēl nepievilcīgāks par „saistīšanos” ar lielu cilvēku grupu, ar visām tai piemītošajām iezīmēm un īpatnībām?

Un tomēr daudzās reliģijās sastopams princips, kas māca, ka mēs nevaram pārlieku nošķirties no apkārtējiem. Jēzus Kristus definēja šo uzdevumu pavisam vienkārši: „Tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu.”[2] Citiem vārdiem sakot, mūsu personīgā labklājība nav atkarīga tikai no atsevišķas personīgās brīvības realizēšanas, tā ir saistīta arī ar mūsu tuvāko labklājību. Tādējādi reliģiskās organizācijas var kalpot par lietderīgu, vienojošu platformu diviem savstarpēji papildinošiem dzinuļiem: tieksmei pēc personīga dzīves mērķa un tieksmei pēc piederības sabiedrībai. Līdzīgi visiem citiem krietnajiem centieniem, arī šīs tieksmes ir jālīdzsvaro.

Organizēta reliģija nebūt nav vienīgais visa labā avots šajā pasaulē. Cilvēki var dzīvot piepildītu dzīvi, klusi un privāti dzīvojot saskaņā ar saviem personīgajiem uzskatiem. Tomēr cilvēces vēsturē nav nekā, ko varētu pielīdzināt organizētas reliģijas spējai veicināt sasaisti starp konkrētiem cilvēkiem konkrētās dzīvesvietās.[3] Reliģijas paliekošākais devums parādās tieši šādas ilgstošas sadraudzības veidošanā starp līdzcilvēkiem.

Būt piederīgam kādai baznīcai nozīmē daudz vairāk par vienkāršu baznīcas apmeklēšanu. Tas ļauj apjaust savu identitāti, paver iespējas, mudina uz noteiktiem centieniem, palīdz mācīties un iegūt daudzas citas personīgas svētības. Taču šīs svētības varam saņemt tikai tad, ja pievēršamies ne vien sev, bet arī citiem. Reliģija ieaudzina sociālo atbildību un mudina slēgt tādas derības, kas nebalstās uz savtīgumu, bet saistās ar solījumu došanu Dievam. Šāda „sasaiste” kalpo par vienu no retajiem līdzekļiem cilvēces vēsturē, kas palīdz uzņemties sociālas saistības ārpus ģimenes un noteiktas dzimtas ietvariem. Ticības biedri bieži vien vislabāk spēj parūpēties par slimu cilvēku, veikt remontu kaimiņa mājā un aizpildīt neskaitāmus robus, par kuriem nespējam parūpēties paši saviem spēkiem. Tikai dažas organizācijas, ja tādas vispār ir, spēj aizstāt baznīcā valdošo sadraudzību.

Par spīti tam, viena no mūslaiku raksturiezīmēm ir uzticības zudums institūcijām, tai skaitā arī reliģiskām institūcijām. Tā rezultātā daudzi dzīvo daudz lielākā nošķirtībā no savām ģimenēm, kopienām un sabiedrības kopumā. Ir tik vienkārši atšķelties, veidojot atsevišķas cilvēku saliņas, kuras nesaista plašāka sadraudzība! Rakstnieks Deivids Brūks žēlojās, ka „cilvēki neintegrējas sabiedriskās iekārtās, kur valda ciešas attiecības, bet dzīvo norobežotās personīgas izvēles pasaulītēs”.[4]

Sabiedrības, kur tiek veicināts materiālisms, individuālisms un morālais relatīvisms, var sekmēt tā dēvēto „paš-suverenitāti”,[5] bet tajā pašā laikā vājināt citas vērtības. Sabiedriskais domātājs Maikls Valzers brīdina: „Šī brīvība, lai cik enerģētiska un aizraujoša, ir arī ārkārtīgi dezintegrējoša, jo indivīdiem ir ļoti grūti gūt jebkādu stabilu sociālu atbalstu, bet sabiedrībai – paļauties uz atsevišķu sabiedrības locekļu atbildīgu iesaisti.”[6]

Nošķirtais individuālisms veicina jaunas tendences veidošanos sabiedrībā– būt garīgiem, bet ne reliģioziem. Parasti tas nozīmē, ka ticība tiek uzskatīta par personīgu jautājumu, gar kuru citiem nav nekādas darīšanas. Taču starp garīgumu un reliģiozitāti nevajadzētu būt pretrunai. Cilvēks var būt gan garīgs, gan reliģiozs. Patiesībā reliģiski aktīvā dzīvē, abas šīs jomas ir savstarpēji atkarīgas.

Rakstniece Liliana Daniēla saka: „Jebkurš var atrast Dievu, vientulībā vērojot saulrietu. Taču ir nepieciešams zināms briedums, lai rastu Dievu blakus sēdošā cilvēkā, kam ir atšķirīgi politiskie uzskati, vai rastu Viņu, cenšoties klausīties sprediķī, kamēr blakus raud mazulis.”[7] Tieši šādas apkārtējo radītas neērtības piešķir saturu mūsu ticībai, vairo savstarpējo iejūtību un stiprina pilsoniskos pamatus.

Šajā sarūkošās uzticības un sociālās dezintegrācijas laikmetā, atgriešanās pie svētām saistībām draudzes locekļu starpā veicinās mūsu sabiedrības saliedētību. Brīdī, kad sākas sabiedrības sairums, reliģija ar tās sabiedrisko resursu pavedieniem var palīdzēt saaust to vienotā veselumā.

Skat. trešo eseju.


[1] RabbiDavidWolpe, „TheLimitationsofBeing ‘SpiritualbutNotReligious’”, TimeMagazine, 2013. g. 21. marts.

[2] Marka 12:31.

[3] Skat.JonathanSacks, „TheMoralAnimal”, NewYorkTimes, 2012. g. 23. dec.

[4] DavidBrooks, „TheSecularSociety”, NewYorkTimes, 2013. g. 8. jūl.

[5] JeanBethkeElshtain, Sovereignty: God, State, andSelf (NewYorkCity, NewYork: BasicBooks, 2008. g.).

[6]MichaelWalzer,CitizenshipandCivilSociety (Rutgers, N.J.: NewJerseyCommitteefortheHumanitiesSeriesontheCultureofCommunity, 1992. g. 13. oktobris), 1. daļa, 11.-12. lpp.

[7] Lillian Daniel, „Spiritualbutnotreligious? Pathmaystilllead to Church”, WinnipegFreePress, 2013. g. 5. okt.

Stila ceļveža piezīmes:Izmantojot rakstu par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu, lūdzu, pirmajā norādē izmantojiet Baznīcas pilno nosaukumu. Lai iegūtu vairāk informācijas par Baznīcas nosaukuma izmantošanu, ejiet uz mūsu tiešsaistes Stila ceļvedis.