News stāsts

Reliģijas nozīme: ticības un ģimenes mijiedarbība

Šī eseja par ģimeni un ticību ir trešais raksts piecu rakstu sērijā par reliģijas nozīmi.

„Draudzes nodrošina svētu un jēgpilnu ietvaru ģimenes dzīves dižajām nodaļām: bērnu dzimšanai, bērnu audzināšanai un laulībai.” — V. Bredfords Vilkokss[1]

Par spīti progresam un neskaitāmajām iespējām, mūsdienu sabiedrībai ir grūti paraudzīties uz notiekošo plašākā kontekstā. Katrā laikmetā cilvēkiem ir jācīnās ar savām aklajām zonām. Piemēram, senajā Romā valdīja uzskats, ka viena cilvēka ietekme turpinās tikai 100 gadus. Šī laika robežās cilvēki spēj atcerēties divas iepriekšējās paaudzes un parūpēties par divām nākamajām. Tad, paražām mainoties, šī ietekme beidzas, un aizsākas jauns gadsimts ar jauniem ļaudīm un jaunām rūpēm.[2] Taču ilgtspējīgām sabiedrībām nepieciešams plašāks skatījums.

Tagadnei piemīt liela vilkme, taču stipras saites saista mūs arī ar pagātni un nākotni. Ģimene un ticība — divi mūsu diženie tilti — stiepjas abos virzienos, daudz tālāk par 100 gadiem, piešķirot mūsu dzīvei plašāku jēgu un nozīmi.

Neviens no mums nepiedzimst kā nošķirts indivīds. Ienākot šajā pasaulē, mūs sagaida iepriekš iedibinātas saites, saistības un pienākumi. Attiecības ģimenē veido mūsu skatījumu uz dzīvi, palīdz ieaudzināt noteiktas vērtības un izkopt savu identitāti. Un ikviena ģimene uzplaukst, pievienojoties ticīgo kopienai. Ieguvums ir abpusējs — baznīca stiprina ģimeni un ģimene stiprina baznīcu. Savstarpēji mijiedarbojoties, ģimene un ticība nostiprina noteiktas normas attiecībā uz to, kas ir pareizi un kas — nē, māca mums, kā mīlēt savu tuvāko, un kalpo par atbalsta centru, kur bērni un vecāki var vērsties, sastopoties ar dzīves grūtībām. Citiem vārdiem sakot, ģimene un ticība pasargā mūs no vientulības. Tās izvērš mūsu pienākumu loku, ļaujot pievērsties citu vajadzībām un palīdzot sadraudzēties ar svešiniekiem. Ģimenes turpina nodot šos garīgos un sociālos resursus no paaudzes paaudzē.

Apjomīga sociālo zinātņu pētījuma vadītāja Mērija Eberštata atklāj, cik cieši abi šie spēki savijušies. „Ģimene un ticība ir sabiedrības neredzamā dubultspirāle,” viņa raksta, „tās ir divas spirāles, kas, savstarpēji savienotas, spēj efektīvi reproducēties, bet kuru spēks un jauda ir atkarīga vienai no otras."[3]

Šo partnerību var novērot baznīcā svētdienas pēcpusdienās. Eberštata norāda uz izplatītu sociologu viedokli, ka dalība ģimenes rituālos, tādos kā „laulība un bērnu audzināšana ir saistīta ar biežāku baznīcas apmeklēšanu un piedalīšanos citās reliģiskās aktivitātēs”.[4] Vēl viens no vērā ņemamiem aspektiem ir bērnu ietekme uz vecāku reliģisko dzīvi. Sociologs V. Bredfords Vilkokss formulē to ļoti vienkārši: „Bērni mudina vecākus apmeklēt baznīcu.”[5] Bieži vien notiek tā, ka bērni uzaug baznīcā, atstāj mājas, lai mācītos koledžā, un attālinās no ticības, bet pēc apprecēšanās, kad viņiem pašiem jau ir bērni, — atgriežas. Kā izskaidrot šo fenomenu? Pieņemt lēmumus attiecībā uz savu dziļāko pārliecību un attiecībām ar tuvākajiem nekad nav vienkārši. Taču Vilkokss dalās kādā svarīgā atziņā: „Bērna piedzimšana var atmodināt iepriekš neskartas mīlestības rezerves, veicināt pārpasaulīgā atzīšanu un vēlmi pēc krietnas dzīves."[6] Tas ir svarīgi, jo ģimene un reliģija ir vienas no fundamentālākajām cilvēku organizācijām. Ja tās darbojas vienotībā, sabiedrība saliedējas; ja tās ir nošķirtas, sabiedrība kļūst vājāka.

Svētās attiecības starp dzimtu un baznīcu, baznīcu un dzimtu sasaista pagātni, tagadni un nākotni. Šāds nepārtraukts turpinājums palīdz mums atrast savu vietu šajā lielajā visumā. Mēs atklājam, kas īsti esam. Dzejnieks Vendels Berijs ietērpj šos centienus vārdos: „Divu mīlētāju laulība vieno viņus vienu ar otru, ar viņu priekštečiem un pēctečiem, ar sabiedrību, debesīm un zemi. Tā ir fundamentāla saikne, bez kuras nekas neturas kopā.”[7]

Ģimenes un ticības likteņi turpinās piedzīvot paisumus un bēgumus, kā tas noticis dažādos vēsturiskajos periodos, taču pieredze rāda, ka šie likteņi būs saistīti. Vienai no šīm organizācijām uzplaukstot vai panīkstot, tas pats notiks arī ar otru. Vēstures virzība nav iepriekš noteikta, tā ir atkarīga no mūsu izvēlēm. Un mūsu izvēļu trajektorija stiepjas tālu — patiesi, daudz tālāk par 100 gadiem.


[1] W. BradfordWilcox, „AstheFamilyGoes”, First Things, 2007. g. maijs.

[2] See Remi Brague, „TheImpossibilityofSecularSociety”, First Things, 2013. g. okt.

[3] MaryEberstadt, HowtheWestReallyLost God, 2013. g., 22. lpp.

[4] Eberstadt, HowtheWestReallyLost God, 93. lpp.

[5] Wilcox, „AstheFamilyGoes”.

[6] Wilcox, „AstheFamilyGoes”.

[7] WendellBerry, Sex, Economy, Freedom, andCommunity, 1992. g.

Stila ceļveža piezīmes:Izmantojot rakstu par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu, lūdzu, pirmajā norādē izmantojiet Baznīcas pilno nosaukumu. Lai iegūtu vairāk informācijas par Baznīcas nosaukuma izmantošanu, ejiet uz mūsu tiešsaistes Stila ceļvedis.