Reliģijas nozīme: morālo vērtību augsne

„Mūsu morāle sakņojas reliģijā.” — Teo Hobsons[1]

Ko tas nozīmē — pieņemt kaut ko kā pašu par sevi saprotamu? Ik dienu mēs staigājam pa virsmu, ko tikpat kā neievērojam. Taču tā tepat vien ir — zem mums —, nodrošinot pamatu mūsu ikdienas gaitām, kamēr mēs mācāmies, strādājam un pielūdzam. Kaut arī visbiežāk to neapzināmies, mūsu dzīves pamatā ir papilnam reliģiskas izcelsmes vērtību. Daudziem būtiskākajiem dzīves jautājumiem ir garīga ievirze. Kā lai piepildām savas slēptākās ilgas? Kā noteikt, kas ir labi un kas — slikti? Ko mums vajadzētu mīlēt? Kā lai tiekam pāri ciešanām? Atbildes uz šiem jautājumiem veido mūsu dzīves realitāti. Taču reliģijas nozīme allaž tiek apstrīdēta. Daži pat iedomājas pasauli bez ticības. Ko tad tādu mēs varam zaudēt?

Zinātniskie un tehnoloģiskie argumenti paver durvis uz daudziem brīnumiem un patiesībām, taču tie nespēj, kā paskaidrojis kāds rakstnieks, „izskaidrot dzīves jēgu, ietekmēt iekšējo pasauli un emocijas — to, kam ir vislielākā nozīme cilvēka ikdienas dzīvē”.[2] Uz vislielākajiem sasniegumiem cilvēci bieži vien pamudinājusi tieši reliģiska iedvesma. Lielu daļu dižāko pasaules mēroga mākslas darbu, celtņu, skaņdarbu un literāro sacerējumu ieskauj garīgo ilgu daile. Svētajos Rakstos ir ietvertas morāles vadlīnijas, kas iedvesmo cilvēkus veikt pašuzupurēšanās, godprātīguma un mīlestības darbus. Reliģija vieno sabiedrību morālas dabas mērķu sasniegšanai, iedvesmo uzņemties sabiedriskus pienākumus bez tiesiska spiediena, mudina uz brīvprātīgu paklausību likumam un atgādina par katra mantoto pašcieņu. Ticība dievišķajam motivē cilvēkus pārvarēt izmisumu, ko vieš tuvinieku nāve, un vērš par labu visas ciešanas.

Sabiedrības vērtības sakņojas reliģijas augsnē. Mūsu modernajiem centieniem cilvēktiesību, altruisma un humānās palīdzības jomā ir reliģiska izcelsme. Aiz centieniem paēdināt trūcīgos, izmitināt bezpajumtniekus un apkopt slimos parasti stāv garīdzniecība.[3] Arī paļaušanās uz pilsoniskajiem pamatiem ir atkarīga no garīgām vērtībām:  godīguma, empātijas un sadarbības. Dzīvojot saskaņā ar šiem ideāliem, ieguvēji ir pilnīgi visi. Sekulārais žurnālists Vils Seiltāns raksta: „Reliģija ir līdzeklis, caur kuru vairums ļaužu apgūst un sāk pielietot morāles normas. Skatoties ilgtermiņā, tā ir mūsu draugs."[4]

Un tad vēl nāk visas nedefinējamās vērtības. Aleksis de Tokvils raksta, ka cilvēciskās būtnes ir nākušas pasaulē ar „tieksmi pēc mūžīgā” un ar „mīlestību pret visu nemirstīgo”.[5] Indivīdi visos laikos un kultūrās ir prātojuši par šīm netveramajām lietām un tiekušies pēc tām. Identitāte, izpratne, glābšana, piederība — mūsu sirdis nekad nenovēršas no šīm dvēseliskajām vērtībām. Agnostiķis un rakstnieks Džulians Bārnss nāca klajā ar patiesi dižu atziņu, sakot: „Es neticu Dievam, taču ilgojos pēc Viņa.”[6] Pasaule bez reliģijas šķiet garlaicīgāka, tukšāka un prastāka, bet tā vēl aizvien kāro pēc Dieva, ko reiz pazinusi.

Šobrīd cilvēki visā pasaulē tiecas pēc patvēruma, ko sniedz Dievs un viņu ticības draudzes. Astoņdesmit četri procenti pasaules iedzīvotāju atzīst piederību kādai reliģijai.[7] Pasaule negrimst neticībā — ticīgā pasaule kļūst aizvien bagātāka, daudzveidīgāka un sarežģītāka. Katrs no mums ir sabiedrības pārvaldnieks, un mūsu izvēle nosaka, par ko kļūsim. Reliģijas augsnei nepieciešama pastāvīga kopšana un barošana. Dārzs nespēj parūpēties par sevi pats.

[1] Theo Hobson, „The Return of God: Atheism’s Crisis of Faith”, The Spectator, 2014. g. 19. apr.

[2] Alasdair Craig, „God Is Dead — What Next?” Prospect, 2014. g. 1. maijs.

[3] Skat. Robert A. Putnam and David E. Campbell, American Grace: How Religion Divides and Unites Us (2010. g.).

[4] Will Saletan, „When Churches Do the Right Thing”, Slate, 2014. g. 8. maijs.

[5] Alexis de Tocqueville, Democracy in America (2000. g.), 510. lpp.

[6] Julian Barnes, Nothing to Be Frightened Of (2009. g.), 1. lpp.

[7] Pew Research Religion & Public Life Project, „The Global Religious Landscape”, 2012. g. 18. dec.