Mormon Newsroom
Ziņu izlaidums

Savstarpējās atšķirības un savstarpējā cieņa

„Cilvēkiem un sabiedrībai ir vajadzīga telpa, kur izbaudīt reliģiskās pieredzes dažādību.” — Alans Mīse un Neitans Omāns[1]

 

Vai dzīve būtu vieglāka, ja mēs visi būtu vienādi? Padomājiet vien, cik konfliktu mums ietu secen, ja mēs visi vēlētos vienu un to pašu, balsotu vienādi un apmeklētu vienu baznīcu! Taču ir kāda problēma – tāda pasaule nepastāv.

Ļaujoties kārdinājumam „mīcīt visus no viena māla”, kā teicis Dīters F. Uhtdorfs, otrais padomnieks Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas Augstākajā prezidijā, „mēs nonāktu pretrunā ar Dieva gudrību, kurš radīja katru cilvēku atšķirīgu"[2].

Sabiedrībā ir pa pilnam dažādu interešu grupu, politisko partiju, daudzveidīgu kultūru un reliģisko organizāciju, kas virza katra savu vīziju par to, kas varētu nākt mums par labu. Un, ja mums visiem ir ļauts izteikties, sabiedrība no tā tikai iegūst. Ja vien mēs nevienam nekaitējam un nevienu neapspiežam, savstarpējās atšķirības var bagātināt mūsu kopīgo pastāvēšanu.

Rabīns Džonatans Sakss pielīdzina sociālo realitāti dabā notiekošajiem procesiem: „Dabiskā vide ir atkarīga no bioloģiskās daudzveidības, tāpat arī sabiedriskā vide ir atkarīga no kultūras daudzveidības, jo nav nevienas civilizācijas, kura spētu ietvert visas cilvēces garīgās, ētiskās un mākslinieciskās izpausmes."[3] Līdzsvars starp daudzām izpausmēm, nevis kādas vienas dominēšana, paver iespēju panākt lielāku stabilitāti.

Tā kā nevienam nav monopola uz visu gudro, skaisto un taisnīgo, ikviens var mācīties no visiem pārējiem. Mūsu pieredzē ir robi, ko nepieciešams aizpildīt, un mūsu skatījumā uz pasauli ir „aklās zonas”, ko nepieciešams novērst. Jēgpilna saziņa ar līdzcilvēkiem sākas tad, kad paskatāmies tālāk par sevi un iemācāmies cienīt citus – pat tad, ja mūsu viedokļi nesaskan. Nevienam nevajadzētu atteikties no savas identitātes.

Šī savstarpējo atšķirību mijiedarbība tiek dēvēta par plurālismu. Šādi organizētā sabiedrībā valda vienoti likumi un pastāv vienota civilizācija, bet tajā nav vienas uzskatu sistēmas, kam būtu visaptveroša ietekme. Vienā morālo vērtību sistēmā var ietilpt ne tikai viens vai divi, bet vairāki skatījumi uz dzīvi un daudzveidīgas tradīcijas. Šāda ideāla situācija var veidoties tikai tad, ja cilvēki izkopj savas manieres un paradumu izturēties pieklājīgi, cenšoties izprast līdzcilvēku pasaules uzskatus. No tā ir atkarīgs miers un kārtība, it īpaši laikmetā, kurā ir papilnam dažādu filozofiju un ideoloģiju, kas pretendē uz patiesību.

Plurālisms ir normāla sabiedrības iezīme, taču problēmas rodas tad, ja stiprākais pieprasa, lai visi pārējie pakļautos. Tiek izdarīts spiediens, lai panāktu vienprātību. Pastiprinās tieksme mazināt savstarpējās atšķirības. Un vienotības vārdā skaļākās balsis pārkliedz klusākās. Taču šai tendencei parasti ir skaudras sekas. Vienotību nomaina represijas, un sabiedrībā iestājas ciklisks saspīlējums. Plurālistiskas sabiedrības uzdevums ir samazināt šādus cīniņus līdz minimumam.

Politologs Semjuēls Hantingtons ir teicis, ka no visiem elementiem, kas definē civilizāciju, „parasti visbūtiskākais ir reliģija"[4]. Tad nu nav nekāds pārsteigums, ka reliģiskās atšķirības ir daudzu pasaules konfliktu pirmcēlonis. Taču šo problēmu var atrisināt, nevis izskaužot šīs atšķirības, bet gan ļaujot tām zelt. Pētījumi liecina, ka reliģiskās dažādības saglabāšanai ir vērā ņemama saistība ar lielākām pilsoniskajām un politiskajām brīvībām, lielāku preses un uzņēmējdarbības brīvību, retākiem militārajiem konfliktiem, labākiem veselības rādītājiem, lielākiem ienākumiem, labāku izglītību sievietēm un augstākiem vispārējiem tautas attīstības rādītājiem.[5] Īsumā, reliģiskais plurālisms izbrīvē dzīves telpu.

Kāds komentētājs raksta, ka savstarpējām nesaskaņām nevajadzētu „sarīdīt mūs citam pret citu cīņā uz dzīvību vai nāvi"[6]. Bez šaubām, dažādība padara mūsu dzīvi grūtāku, taču arī daudz vērtīgāku. Bieži vien bailes no atšķirīgā apdraud mūs vairāk nekā pašas atšķirības.

Bībelē atkal un atkal norādīts, ka mums jāpieņem tie, kuri ir atšķirīgi. „Neaizmirstiet viesmīlību,” tur teikts, „jo daži ar to, pašiem nezinot, savos namos ir uzņēmuši eņģeļus!” Iecietība pret atšķirīgo var izvērsties neapjaustā svētībā, jo mēs ne vienmēr uzreiz spējam noteikt otra cilvēka vērtību.


[1] Alan J. Meese, Nathan B. Oman, „Hobby Lobby, Corporate Law, and the Theory of the Firm”, Harvard Law Review Forum, 2014. g. 20. maijs.

[2] Dīters F. Uhtdorfs, „Četri tituli”, 2013. gada aprīļa vispārējā konference.

[3] Jonathan Sacks, The Dignity of Difference (2005. g.), 62. lpp.

[4] Samuel P. Huntington, The Clash of Civilizations and the Remaking of World Order (1996. g.), 42. lpp.

[5] Skat. Brian J. Grim, Roger Finke, The Price of Freedom Denied (2011. g.), 206. lpp.

[6] Ross Douthat, „A Company Liberals Could Love”, New York Times, 2014. g. 5. jūl.

[7] Ebrejiem 13:2.

Stila ceļveža piezīmes:Izmantojot rakstu par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu, lūdzu, pirmajā norādē izmantojiet Baznīcas pilno nosaukumu. Lai iegūtu vairāk informācijas par Baznīcas nosaukuma izmantošanu, ejiet uz mūsu tiešsaistes Stila ceļvedis.