Kam ir domāta reliģijas brīvība?
Sabiedrību veido vairākums un mazākums. Atkarībā no savas pašu izvēles vai ģimenes apstākļiem, cilvēki iekļaujas kādā no sabiedrību veidojošām grupām. Mēs dzīvojam un izpaužamies šo grupu ietvaros – vai tās būtu balstītas uz etnisko vai reliģisko piederību, politiskajiem uzskatiem vai kultūras iezīmēm. Katra no šīm grupām ir atšķirīga. Katrai no tām ir sava vieta sabiedrībā. Taču ne visas no tām ir vienlīdz varenas. Dažas ir lielākas, senākas, bagātākas un saliedētākas nekā citas. Šī dabiskā nevienlīdzība var izvērsties reliģiskā cīniņā, tādēļ, lai radītu mierpilnu sabiedrību, gan spēcīgajām, gan vājākajām grupām būtu jādod līdzvērtīgas tiesības.
Dažkārt saspringta gaisotne noved pie radikālām izpausmēm.
Open Doors (Atvērtās Durvis) – organizācija, kas izvērtē reliģisko vajāšanu līmeni – ziņo, ka „kristiešu skaits, kas cieš vienkārši savas ticības dēļ, pieaug satraucošā ātrumā”. 50 stingrāka režīma valstīs vairāk nekā 200 miljoni kristiešu cieš no plaša mēroga vajāšanām. Skumdinošais ziņojums vēsta, ka šobrīd „ir arvien vairāk valstu, kurās kristieši tiek nogalināti”. Kristieši tiek padzīti no savām senajām dzīvesvietām Vidējos Austrumos, nogalināti Nigērijā un atstumti Āzijā, kur pieaug reliģiskais nacionālisms. Tas viss saasina bēgļu krīzi, kas pārņēmusi pasauli. „Nekad agrāk tik daudziem kristiešiem nav nācies pārcelties.”[1]
Un cieš ne tikai kristieši. Islāma kaujinieki nogalina un vajā musulmaņus daudzās Vidējo Austrumu valstīs. Despoti un teroristi padzen no mājām neaizsargātās minoritātes. Reliģiskais konflikts ir izvērties huligānismā, cilvēku nolaupīšanā un padzīšanā no viņu dzīvesvietām.[2] Saskaņā ar Open Doors ziņojumu, „reliģiskās vajāšanas ir būtisks piespiedu globālās migrācijas dzinulis”.[3] Šajā haosā musulmaņu bēgļi cenšas glābt savu dzīvību — bēgot. Mjanmā budistu vairākums cenšas iznīdēt salīdzinoši nelielo rohingju musulmaņu kopienu.[4] Amerikas Savienotajās Valstīs ir pieaudzis uzbrukumu skaits pret musulmaņiem,[5] un arī Eiropā cilvēki ieņem arvien negatīvāku nostāju pret musulmaņiem.[6]
Visdrīzāk ebreji, būdami izkliedēti visā pasaulē, ir tā minoritāte, kas vēstures līkločos pieredzējusi visiznīcinošākās vajāšanas. Arī mūsdienu pasaulē antisemītisms vēl arvien ir problēma. Kādā 2004. gada ziņojumā ir uzskaitīti un dokumentēti 1883 uzbrukumi ebrejiem, sinagogām un ebreju kapsētām Kanādā, ASV un 44 Eiropas un Centrālās Āzijas valstīs.[7]
Minoritātēm nav viegli.
Taču reliģijas jeb ticības brīvība var palīdzēt. Tā ir pareiza pieeja, jo tā var palīdzēt pasargāt gan vairākumu, gan mazākumu. Šī brīvība darbojas divās jomās. Likumdošanā tā nodrošina brīvu reliģijas izpausmi, un, kā sociālā norma, tā veicina cieņpilnu attieksmi pret atšķirīgo citos un pret viedokļu dažādību. Nevienā valstī tā nedarbojas ideāli. Taču, parādot, ka cilvēku uzskati ir cienījami, reliģijas brīvība vieno mūs, iekļaujot pat tos, kuri atzīst, ka viņiem nav nekādu reliģisku uzskatu.
Ņemsim par piemēru Rietumāfrikā esošo Kamerūnu. Pieaugot teroristu uzbrukuma draudiem, kristiešu un musulmaņu kopienas vienojās, aizstāvot viena otru. Piektdienās kristieši sargāja mošejas, kur noritēja kopīgās lūgšanas, bet svētdienās musulmaņi apsargāja baznīcas, kurās notika dievkalpojumi.[8]
Šādai savstarpējai palīdzībai ir izšķiroša nozīme, jo vairākums un mazākums bieži mainās vietām. Tas, kas ilgstoši bijis iecienīts, pēc kāda laika var kļūt nepopulārs. Katrai reliģijai nākas saskarties ar svārstībām starp pārākuma pozīcijām un aizmirstību. Kultūras grupa, kura šobrīd bauda privilēģijas, rīt tās var zaudēt. Vara nav pastāvīga. Tādēļ reliģijas brīvība, kas pasargā mazāko, sniedz visvairāk drošības arī lielajam. Drošība nav mērāma skaitļos, tā balstās taisnīgumā.
Minoritāšu uzskatu, paražu un centienu apspiešanai ir noteiktas sekas. Līdztiesības trūkums rada nestabilitāti, vairo aizvainojumu un saasina nodalīšanos grupējumos. Atsvešināšanās padara mūs par svešiniekiem, un svešinieki klīst pa pasauli, meklējot atbalstu. Bībelē ietvertais viesmīlības standarts nosaka, ka mēs esam atbildīgi par pašiem mazākajiem mūsu starpā. Un, tā kā mēs visi esam ceļabiedri svešā zemē, ja mēs sadraudzēsimies ar svešiniekiem, tad, iespējams, atklāsim, ka, paši sev nezinot, esam „uzņēmuši eņģeļus”.[9]
Ja reliģijas brīvība tiek attiecināta tikai uz dažiem, tad patiesībā reliģijas brīvības nav nevienam.
[1] Skat. Open Doors World Watch Report 2017, „The Persecution of Christians and Global Displacement”, 3.‒5. lpp.;
[2] Skat. Katayoun Kishi un Angelina E. Theodorou, „6 Facts about Religious Hostilities in the Middle East and North Africa”, Pew Research Center, 2016. gada 7. jūlijs;
[3] Skat. Open Doors World Watch Report 2017, „The Persecution of Christians and Global Displacement”, 3. lpp.;
[4] Human Rights Watch, „Burma: New Wave of Destruction in Rohingya Villages”, 2016. gada 21. nov.;
[5] Katayoun Kishi, „Anti-Muslim Assaults Reach 9/11-era Levels, FBI Data Show”, Pew Research Center, 2016. gada 21. nov.;
[6] Skat. Richard Wike, Bruce Stokes un Katie Simmons, „Europeans Fear Wave of Refugees Will Mean More Terrorism, Fewer Jobs”, Pew Research Center, 2016. gada 11. jūlijs;
[7] Organization for Security and Cooperation in Europe, Hate Crime Reporting, Anti-Semitism, 2015. gada ziņojums;
[8] Terry Turner, „Christians Protect Mosques on Fri., Muslims Guard Churches on Sunday”, Good News Network, 2016. gada 29. janv.;
[9] Ebrejiem 13:2.