Vēstījums no Septiņdesmito kvoruma locekļa

Mēs visi zinām, cik svarīgi ir dalīties evaņģēlijā ar tuvākajiem. Atcerieties, kā Mācībā un Derībās Tas Kungs mums saka: „Lūk, Es sūtu jūs liecināt un brīdināt ļaudis, un katram cilvēkam, kurš ticis brīdināts, klājas brīdināt savu tuvāko.” (M&D 88:81.) Šie vienkāršie vārdi pamudina nodot tālāk neizmērojami vērtīgās zināšanas, kuras mēs esam ieguvuši un saskaņā ar kurām mēs cenšamies veidot savu personīgo dzīvi. Kādēļ mums tas būtu jādara? Tas Kungs ir devis šādu atbildi: „Un tagad, lūk, Es saku tev, ka tas, kas būs visvērtīgākais priekš tevis, būs sludināt grēku nožēlošanu šai tautai, lai tu varētu vest dvēseles pie Manis, lai tu varētu atpūsties ar viņiem Mana Tēva valstībā.” (M&D 15:6.)

Lai gan mēs saprotam, cik svarīgs ir mums uzticētais pienākums, un apzināmies savu atbildību, mēs dažkārt varam izjust bailes, kas gaisina mūsu vēlmi dalīties evaņģēlijā ar saviem draugiem, radiniekiem un darba kolēģiem. Mūs neatstāj doma, ka, uzzinot par mūsu ticību, viņu viedoklis par mums varētu mainīties. Kas gan varētu mums palīdzēt pārvarēt šīs bailes un iemācīties atklāti un mīloši sludināt?

Meklējot atbildi, vajadzētu atcerēties, ka mēs esam radīti Kristū, lai darītu labus darbus (skat. Efeziešiem 2:10). Tam vajadzētu būt galvenajam, kas mūs iedvesmo un pamudina uz misionāru darbu, jo, šādi rīkojoties, mēs dāvājam citiem cilvēkiem cerību uz labāku nākotni, parādām ceļu un paziņojam par ieceri, kurai sekojot tie var atgriezties pie saviem Debesu Vecākiem, lai laimīgi dzīvotu kopā ar Viņiem.

Lai gan mūsu garīgās zināšanas ir liela bagātība, dažkārt mēs uztveram tās kā kaut ko pašu par sevi saprotamu. Taču atsauciet atmiņā, cik grūti un mulsinoši ir dzīvot bez šīm zināšanām, ko apliecina mūsu pašu personīgā pieredze. Dievs vēlas nodrošināt visas cilvēces „nemirstību un mūžīgo dzīvi”. Un šo mērķi Viņš var sasniegt tikai caur mūsu rīcību, ko motivē mīlestība pret tuvākajiem. Izpratne par iepriekšminēto, kā arī zināšanas par to, kas mēs tādi esam un kādēļ mēs esam nākuši šajā pasaulē, palīdz mums saprast, cik ārkārtīgi liela nozīme ir misionāru darbam. Dalība šajā varenajā Dieva darbā iedvesmo mūs atvērt savu muti, pārvarot bailes un satraukumu, lai sāktu runāt par ticību ar gluži nepazīstamiem cilvēkiem.

Vēl viens faktors, no kura ir atkarīgs veiksmīgs misionāru darbs, ir neatlaidība. Mana personīgā pieredze rāda, ka mēs nevaram gaidīt pozitīvu rezultātu, pastāstot kādam par evaņģēliju tikai vienu reizi. Protams, dažkārt notiek tā, ka mēs esam sējuši sagatavotā augsnē, un ar vienu sarunu izrādās pietiekami, lai cilvēks sajustu Garu. Tomēr parasti misionāru darbs ir atkarīgs no kaut kā cita: no tā, ka mēs paši ik dienu cenšamies būt par īsteniem Jēzus Kristus mācekļiem, kas var kalpot par piemēru apkārtējiem. Tādējādi, sajūtot mūsu labestību un patiesās rūpes un redzot, cik laimīgi mēs dzīvojam, pateicoties evaņģēlijam, viņi spers soli pretī dievišķās patiesības pieņemšanai.

Arī mūsu garīgajai pilnveidei caur Svēto Rakstu studēšanu, centieniem bez ierunām ievērot baušļus un garīgās tīrības saglabāšanai būtu jākļūst par mūsu dzīves neatņemamu sastāvdaļu, jo tikai tā mēs varam nodrošināt, ka mūsu vārdi saskan ar mūsu darbiem. Mēs nedrīkstam apstāties šajā ceļā, jo, pateicoties šī virziena ieturēšanai, mēs varam izmantot iespēju baudīt mūsu Palīga – Svētā Gara – klātbūtni. Tas vienmēr pasaka mums priekšā, ar ko tieši mums vajadzētu tikties un par ko mums konkrēti vajadzētu runāt. Kad es sarunājos ar kādu par evaņģēlija jautājumiem, es vienmēr paļaujos uz Svēto Garu un allaž saņemu Tā palīdzību, kamēr cilvēki, kuri iepriekš par To nav zinājuši, apliecina, ka ir sajutuši Gara klātbūtni.

Man ir nācies tikties arī ar tādiem cilvēkiem, kuri izsmej mani un manu ticību. Tas ir bijis nepatīkami, pat sāpīgi. Taču pēc kāda laika šie ļaudis ievēroja, ka evaņģēlija principi, kuriem mēs sekojam, palīdz man un manas ģimenes locekļiem kļūt labākiem, pozitīvi ietekmējot visus mūsu dzīves aspektus. Atceros, ka pēc kāda laika daži no šiem cilvēkiem pateicās man par to, ka esmu pastāstījis tiem par savu garīgo pieredzi, tādējādi parādot, kā pozitīvi mainīt savu dzīvi. Viņi vairs nesmējās, viņu attieksmē izpaudās cieņa pret manu ticību un manu nodošanos tai. Mani priecē tas, ka dažkārt pie manis vēršas cilvēki, kuri meklē atbildes uz saviem jautājumiem, zinot, ka esmu Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas loceklis.

Brāļi un māsas, dodieties uz priekšu, nebaidieties no nosodījuma un runājiet par to, kam mēs ticam, lai citi cilvēki uzzinātu, ka mēs visi esam mūsu Debesu Tēva bērni, kurš mīl Savus bērnus un vēlas, lai tie zinātu par Tā Kunga īstenoto Izpirkšanu!