Tematiskais raksts

Vardarbība pret bērnu

Vardarbība pret bērnu

  Vardarbība pret bērnu izsauc vārdos neaprakstāmas, pastiprinātas un sakāpinātas emocijas. Laikam jau šis noziegums skar mūs katru tik personīgi, jo mēs visi atceramies izjūtas, kas pārņem, pirmoreiz turot uz rokām savu bērnu, — pāri plūstošo mīlestību un spēcīgo vecāku instinktu — gādāt, mācīt un pasargāt. Tas, ka ir kāds, kas var nodarīt pāri bērnam, ir šokējoši, pat neaptverami. Tā ir augstākā nodevības forma.

Mūsdienu sabiedrība apvienojas, aktualizējot jautājumu par vardarbību pret bērnu un mēģinot to izskaust. Mēs redzam, kā dažādas biedrības atkal un no jauna mobilizē spēkus, uzmeklējot bērnus, kas ir nolaupīti vai cieš no vardarbības. Ja kāds bērns nokļūst briesmās, šis jautājums tiek pārrunāts nacionālo ziņu līmenī.

Taču vardarbība pret bērnu ne vienmēr ir bijis nacionāla mēroga masu medijos iztirzāts jautājums. Šis ļaunums uzglūnējis, slēpjoties ēnā, gandrīz vienmēr paliekot neredzams un nemanāms. Taču vēl pirms Amerikas Savienotajās Valstīs šis jautājums izvirzījās priekšplānā, iepriekšējais Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas prezidents Gordons B. Hinklijs (Gordon B. Hinckley) publiski paziņoja, ka vardarbība pret bērnu ir briesmīgs ļaunums. Viņš piesaistīja mūsu visu uzmanību astoņdesmito gadu sākumā pasaules mēroga konferences translācijas laikā, sakot: „Man prieks, ka sabiedrība arvien vairāk apzinās šo postošo ļaunumu. Bērnu izmantošana … , lai apmierinātu sadistiskas tieksmes, ir pats tumšākais grēks.”

Vai gan Baznīca varētu ieņemt citu nostāju?! Šis jautājums ir saistīts ar Baznīcas pamatdoktrīnu. Mazi bērniņi ir nevainīgi, un viņiem ir liela vērtība Dieva acīs. Jēzus Kristus pavadīja ar bērniem vienus no jaukākajiem dzīves mirkļiem un netaupīja stingrākos vārdus, vēršoties pret tiem, kas izturas pret viņiem vardarbīgi: „Kas apgrēcina vienu no šiem vismazākiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnu akmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dziļumā” (Mateja 18:6). Vēl vairāk, ģimene ir Baznīcas pamatu pamats. Bērni apmeklē Baznīcu kopā ar saviem vecākiem. Baznīcas tradīcijās ietilpst ģimenes vakari, kad visas citas intereses tiek atliktas malā, lai veidotu ciešas ģimenes saites. Ģimenes ietvaros vecāki smeļas viens no otra spēku lolot un aizsargāt savus bērnus, izkopjot mīlestības un atbalsta pilnu vidi, kur bērni var augt un attīstīties. Baznīca nodrošina vidi, kur ģimenes var sanākt kopā un īstenot savas ieceres, audzinot bērnos garīgas vērtības. Bērnu labklājība ir gan Baznīcas, gan ģimenes interesēs.

Turpmāk minētajā dokumentā jautājums par vardarbību pret bērnu aplūkots no Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas skatupunkta. Kas ir darīts, lai novērstu vardarbību? Ko Baznīca dara vardarbības upuru labā? Vai ir bijušas kādas tiesas prāvas vai tiesvedības, un, ja jā, tad kāds bijis to iemesls? Kā Baznīca izturas pret tiem, kas īsteno vardarbību pret bērnu? Kā mūsu Baznīcas pieredze atšķiras no citu reliģisku un laicīgu organizāciju pieredzes, un kas tām visām kopīgs? Atbildes uz šiem jautājumiem atradīsiet turpmākajās lappusēs.

Bērnu pasargāšana

Piedaloties sabiedrības cīņā pret vardarbības ļaunumu, Baznīcas loma ir noskaidrot, ko varētu darīt un mēģināt tikt galā ar pastāvošo problēmu, kā arī dalīties savā pieredzē ar citiem, kam ir līdzīgi centieni.

Kāda ir Baznīcas garīdzniecība?

Baznīcā ir brīvprātīga garīdzniecība. Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas draudžu vadītājus dēvē par bīskapiem. Bīskapi tiek izvēlēti no vietējo Baznīcas locekļu vidus un aicināti brīvprātīgi kalpot šajā amatā aptuveni piecu gadu garumā. Bīskapi lielākoties jau ilglaicīgi dzīvo attiecīgajā apkaimē, un līdz ar to daudzi no vietējās draudzes locekļiem ir viņu draugi vai kaimiņi. Tā kā vairumam bīskapu ir bērni — bieži vien mazi bērni —, kas apmeklē Baznīcu un tajā notiekošos pasākumus, viņi ir ieinteresēti sniegt ievērojamu ieguldījumu vietējās Baznīcas draudzes locekļu drošības un labklājības nodrošināšanā. Ja kāds izturas vardarbīgi, apdraudot draudzes bērnu drošību, bīskapu nekavē ne finansiālas, ne cita veida intereses — viņš aizstāv Baznīcas ģimeni kā savējo.

Bīskapi nesaņem algu vai cita veida finansiālo atlīdzību. Un viņi nav garīdznieki, kas būtu izolēti no vietējās sabiedrības norisēm. Baznīcā nepastāv īpaša garīdznieku kārta, kurai kāds varētu piederēt. Pēdējo dienu svēto bīskapi dzīvo vietējā apkaimē un strādā gluži tāpat kā visi pārējie. Tā kā savus bīskapa pienākumus viņi veic lielākoties tikai darbdienu vakaros un nedēļas nogalēs, tos var izpildīt, vienīgi aicinot talkā daudzus citus draudzes locekļus.

Par bīskapu var tikt aicināts, piemēram, vietējās skolas skolotājs, ārsts vai uzņēmējs. Lai palīdzētu viņam, kāds bibliotekārs var tikt aicināts mācīt Svētdienas skolas nodarbības sešgadniekiem. Kāda farmaceite var būt atbildīga par 3 līdz 11 gadus vecu bērnu aktivitātēm Baznīcā. Lai gan šie aicinājumi tiek doti tikai uz kādu laiku un bieži mainās, no ikviena, kas kalpo, atsaucoties bīskapa aicinājumam, tiek sagaidīts, ka viņš vai viņa rīkosies saskaņā ar Baznīcas reliģiskajiem principiem, kuru pamatā ir cieņa pret ģimeni un, protams, arī pret bērniem.

Kāda nozīme ir priestera titulam?

Ir vēl kāda svarīga Baznīcas brīvprātīgās garīdzniecības dimensija, kas būtu jāņem vērā juristiem, žurnālistiem un visiem pārējiem, kas interesējas par jautājumiem, kas saistīti ar vardarbību pret bērnu.

Gandrīz visi aktīvi Pēdējo dienu svēto draudzes locekļi veic noteiktus pienākumus, lai palīdzētu bīskapa darbā. Visi cienīgi vīrieši un zēni, sākot ar 12 gadu vecumu, kļūst par daļu no Baznīcas priesterības organizācijas. Zēns, kas regulāri apmeklē Baznīcu, 12 gadu vecumā parasti tiek ordinēts diakona amatā. Sasniedzot 14 gadu vecumu, viņš kļūst par skolotāju, un 16 gadu vecumā — par priesteri. Vairums pieaugušo vīriešu tiek ordinēti par elderiem vai augstajiem priesteriem. Taču, tas, ja kāds ir ordinēts priesterībā un ir ieguvis priestera, eldera vai augstā priestera titulu, nenozīmē, ka viņš ir draudzes vadītājs vai autoritāte draudzē. Draudzes locekļi neizrāda pret viņu ārpuskārtas cieņu vai apbrīnu. Priesterībā ordinētais vīrietis paliek par elderu vai augsto priesteri, kamēr vien viņš ir Baznīcas loceklis, pat, ja kontakts ar Baznīcu ir zudis.

Dažkārt laikrakstos parādās raksti ar tādu nosaukumu kā, piemēram, „Mormoņu vadītājs tiek apsūdzēts vardarbībā pret bērnu”. Daži prokurori apzinās, ka, izmantojot tādu apzīmējumu kā „augstais priesteris”, tiek radīts priekšstats, ka likumpārkāpējs ir kāda ietekmīga autoritāte, un tas atstāj lielāku ietekmi uz zvērinātajiem un masu medijiem. Šāds apgalvojums ir nepatiess.

Baznīcas locekļu dalība cīņā pret vardarbību

Pēdējo dienu svēto draudze ir kā liela ģimene jeb cilvēku apvienība, kas darbojas, atbalstot cits citu. Baznīca jau ilgstoši ir mudinājusi vecākus runāt par vardarbību pret bērniem un izglītoties, lai mācētu atpazīt un novērst šo ģimenes traģēdiju. Kopš 1976. gada Baznīca publicējusi vairāk nekā 50 avīžu un žurnālu rakstu, vai nu nosodot vardarbību pret bērnu, vai arī sniedzot informāciju un izglītojot Baznīcas locekļus šajā jautājumā. Baznīcas vadītāji vairāk nekā 30 reižu ir runājuši par šo tēmu Baznīcas vispārējās konferencēs. Jautājums par vardarbību pret bērnu ir iekļauts Svētdienas skolas stundu sarakstā.

Baznīca ir publicējusi arī plašu mācību izdevumu un video materiālu klāstu. Šie materiāli tiek izmantoti Baznīcas vadītāju apmācībās, informējot, kā atpazīt šo problēmu un tikt ar to galā. Padomus sniedz arī diennakts palīdzības tālrunis, kur strādā profesionāli padomdevēji, kas palīdz vietējiem vadītājiem saprast, kā rīkoties katrā atsevišķā gadījumā.

Visbeidzot, Baznīcā tiek darīts viss iespējamais, lai stiprinātu ģimenes. Lai gan sava daļa jāpaveic katram cilvēkam un organizācijai atsevišķi, galu galā tieši spēcīga, mīloša un modra ģimene ir labākā aizsardzība pret šādiem vardarbības gadījumiem. Iepriekšējais Baznīcas prezidents Gordons B. Hinklijs ir teicis: „Tas turpināsies un kļūs vēl ļaunāk, ja vien pašos pamatos nemājos apziņa, jā, stipra un dedzīga pārliecība, ka ģimene ir Visuvarenā instruments. Tā ir Viņa radīta. Un vēl tā ir sabiedrības pamatvienība.”

Palīdzība cietušajiem

Daži kritizē Pēdējo Dienu Svēto Baznīcu, apgalvojot, ka cietušo vajadzības tiekot liktas pēdējā vietā. Radikālākos ziņojumos minēts, ka Baznīca pat izvairoties no cietušajiem, jo tie apkauno Baznīcas vadītājus.

Šie kritiķi sniedz pavisam ačgārnu Baznīcas ticības atspoguļojumu. Palīdzība cietušajam ir prioritāte. Kristieša daba mudina līdzjūtīgi un mīloši palīdzēt tiem, kas cieš no vardarbības sekām. Tā ir mūsu kalpošanas neatņemama sastāvdaļa. Baznīcā cietušie var rast garīgu vadību, kas pakāpeniski palīdz tikt dziedinātam caur ticību Jēzum Kristum. Vardarbības upuriem tiek piedāvātas profesionāla psihologa konsultācijas, lai, neatkarīgi no maksātspējas, viņi varētu izmantot labāko, ko piedāvā laicīgie eksperti.

Baznīcas oficiālajā instrukciju rokasgrāmatā vadītājiem teikts, ka minētajā gadījumā Baznīcas svarīgākais pienākums ir sniegt palīdzību tiem, kas cietuši no vardarbības, un pasargāt potenciālos upurus.

Kā gan Baznīca to īsteno? Šajā jautājumā jau kopš Baznīcas dibināšanas palīdzējusi koncepcija par ģimenes nozīmi un citas Baznīcas mācības. Turklāt 1995. gadā tika ieviests palīdzības tālrunis, kas nodrošina tūlītēju pieeju profesionāliem padomdevējiem, kuri palīdz bīskapiem pasargāt vardarbības upurus. Kaut arī bīskapi ir labi cilvēki, viņi nespēj saprast visus sarežģījumus, kas saistīti ar vardarbību pret bērnu, ieskaitot dažādu valstu atšķirīgās tiesiskās prasības. Taču, uzzinot, ka bērns ir apdraudēts, viņi var nekavējoties piezvanīt palīdzības dienestam. Viņi var saņemt pieredzējušu profesionāļu padomu, vienkārši piezvanot.

Piemēram, ja pusaudzis dara zināmu, ka cietis no vardarbības, bīskaps nekavējoties piezvana palīdzības dienestam, lai uzzinātu, kā palīdzēt cietušajam un kā novērst turpmākas vardarbības izpausmes. Ja noticis kriminālnoziegums, bīskaps saņem norādījumus, kā paziņot par to tiesībsargājošām institūcijām. Mums nav zināma neviena cita baznīca, kas visu diennakti cauru gadu nodrošinātu profesionālu palīdzību, lai mācītāji varētu palīdzēt vardarbības upuriem.

Vai tas darbojas? Jā. Lai gan neviena sistēma nav nevainojama, cietušie saņem nepieciešamo palīdzību un aizsardzību.

Prezidents Gordons B. Hinklijs 60 minūšu intervijā ar Maiku Valasu (Mike Wallace) teica: „Es esmu ļoti norūpējies par cietušajiem. Es no sirds vēlos viņiem palīdzēt. Es gribu darīt visu iespējamo, lai mazinātu sāpes, lai novērstu šos ļaunos un grēcīgos noziegumus … Es nezinu nevienu citu organizāciju visā pasaulē, kas būtu veikusi darbietilpīgākus pasākumus, vēl vairāk centusies un vēl vairāk darījusi, lai tiktu galā ar šo problēmu, strādātu ar to, darītu kaut ko, lai to mainītu. Mēs apzināmies, cik briesmīgi ir šādi noziegumi, un vēlamies palīdzēt mūsu ļaudīm, sniedzot roku nelaimē un izrādot atbalstu.”

Vainīgā sodīšana

Kopumā var teikt, ka attiecībā uz varmākām, kas dara pāri bērniem, Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca īsteno pavisam neiecietīgu politiku. Ja pastāv aizdomas par vardarbību, Baznīcas locekļi tiek mudināti vispirms ziņot par to tiesībsargājošām iestādēm un pēc tam vērsties pēc padoma un atbalsta pie vietējā bīskapa. Baznīca pilnā mērā sadarbojas ar tiesībsargājošām iestādēm, palīdzot izmeklēt vardarbības gadījumus pret bērniem un saucot vainīgos pie atbildības.

Baznīcas locekļi, kas atzīti par vainīgiem vardarbībā pret bērnu, tiek saukti pie atbildības arī Dieva priekšā. Prezidents Hinklijs ir teicis: „Mēs no sirds jūtam līdzi pārkāpējam, taču mēs nevaram izturēties iecietīgi pret grēku, kurā viņš var būt vainojams. Ja noticis likumpārkāpums, seko sods.” Notiesātie varmākas, kas darījuši pāri bērnam, tiek izslēgti no Baznīcas, ciešot augstāko mūsu Baznīcas soda mēru. Izslēgtie Baznīcas locekļi nedrīkst piedalīties Baznīcas sanāksmēs un veikt jebkādus pienākumus draudzē.

Vai varmākas, kas izcietuši tiesas piespriesto sodu par savu noziegumu un veikuši pamatīgu grēku nožēlošanas procesu vietējā Baznīcas vadītāja vadībā, var no jauna kļūt par Baznīcas locekļiem? Jā. Mēs esam kristieši un ticam piedošanai. Taču, vai šie cilvēki jebkad dzīvē var kalpot aicinājumā, kas paredz tiešu kontaktu ar bērniem? Pavisam noteikti — nē. Piedošana neatceļ pastrādātā grēka sekas. Ģimenes pasargāšana ir svarīgākais princips mūsu Baznīcā.

Kopš 1995. gada to Baznīcas locekļu, kas varmācīgi izturējušies pret bērniem, Baznīcas reģistra uzskaites kartītēs tiek veiktas konfidenciālas piezīmes. Šīs piezīmes tiek pārsūtītas uz katru draudzi, kur viņi pārceļas, brīdinot bīskapus neļaut šiem cilvēkiem nonākt saskarē ar bērniem. Cik mums zināms, Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca ir pirmā reliģiskā institūcija, kas ieviesusi šādu kontroles mehānismu. Mēs uzskatām, ka ģimene ir svēta, un sargājam bērnus. Un tādēļ Baznīca ir kļuvusi par vienu no nedaudzām reliģiskajām konfesijām, kas par ļaunprātīgu seksuālu uzmākšanos disciplinārsodus piemēro ne tikai oficiāliem garīdzniekiem, bet arī vienkāršiem ierindas Baznīcas locekļiem.

Iepriekšminētais kontroles mehānisms Baznīcā tiek izmantots tikai tādēļ, ka to aicina darīt mūsu ticība. Amerikas Savienoto Valstu tiesa līdz šim nav saukusi pie atbildības nevienu reliģisku institūciju, kam nav izdevies pasargāt savus biedrus no citu biedru īstenotās vardarbības. Pretējā gadījumā reliģiskās institūcijas kļūtu par policijas apakšvienībām un to vadītāji — par policijas darbiniekiem. Baznīca seko Baznīcas locekļu gaitām, nevis baidoties no likuma vai tiesas prāvām, bet labprātīgi rūpējoties par ģimenēm un bērniem.

Pienākums ziņot par vardarbību

Daudzi tiesiskie strīdi būtībā notiek par un ap to, vai un kad iesniegts ziņojums par potenciālo vardarbību vai varmāku. Attiecībā uz to, kad un kā paziņot valsts iestādēm par vardarbību pret bērnu, Baznīcas vadītāji darbojas saskaņā ar attiecīgās valsts likumdošanu.

Daudz sarežģītāku morālas dabas dilemmu rada jautājums, vai bīskapam būtu jāziņo valsts iestādēm, ja viņš informāciju par vardarbības gadījumu ieguvis, pateicoties savam priviliģētajam stāvoklim — uzklausot privātu grēksūdzi. Neraugoties uz šo sarežģīto reliģisko jautājumu, dažas baznīcas un profesionāļi uzskata — ja garīdznieki būs spiesti ziņot par privātā grēksūdzē uzzināto, maz ticams, ka varmākas vērsīsies pie viņiem pēc palīdzības. Viņi visdrīzāk turpinās īstenot varmācību. Citi savukārt min argumentus par labu ātrai tiesībsargājošo iestāžu iesaistei, jo pastāv liels risks, ka likumpārkāpumi turpināsies. Šajā sarežģītajā jautājumā vienprātība nav panākama.

Šīs problēmas sarežģītības pakāpi atklāj arī tas, ka štatu starpā pastāv daudz un dažādas prasības par ziņojumu iesniegšanu. 23 štatu likumi prasa, lai garīdznieki ziņotu tikai gadījumā, ja informācija iegūta, neizmantojot savu priviliģēto stāvokli. Tātad, ja garīdznieks uzzina par vardarbību konfidenciālas sarunas, piemēram, grēksūdzes laikā, šajos štatos viņam nav juridiska pienākuma par to ziņot valsts institūcijām. Tajā pašā laikā no garīdznieka, kas kļuvis par vardarbības liecinieku vai kuram ir personīgi iemesli turēt kādu aizdomās par vardarbību, tiek prasīts, lai viņš par to ziņotu. Vēl 9 štatos garīdzniekiem ir pienākums ziņot par vardarbību pret bērnu, neskatoties ne uz ko. Un atlikušajos 18 štatos un Kolumbijas apgabalā valsts iestādes vispār nepieprasa, lai garīdznieki ziņotu par vardarbību pret bērnu.

Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā bīskapiem tiek mācīts, ka, uzzinot par vardarbību pret bērnu, viņiem ir divi būtiski pienākumi. Pirmkārt, viņiem ir jāpasargā cietušais. Otrkārt, viņiem ir jāsauc vaininieks pie atbildības par savu nodarījumu. Pat štatos, kur grēksūdžu konfidencialitāte liedz garīdzniekiem ziņot par nodarījumiem, bīskapi dara visu iespējamo, lai novērstu turpmākus vardarbības gadījumus. Tiek pieliktas lielas pūles, lai pārliecinātu varmāku uzņemties atbildību par savu nodarījumu un vērsties tiesībsargājošās iestādēs. Tas, ka cilvēks devies pie bīskapa, lai izsūdzētu grēkus, liecina, ka cienījams Baznīcas vadītājs visticamāk spēs viņu pārliecināt rīkoties pareizi.

Kad lieta nonāk līdz tiesai

Vai Baznīca vispār ir tikusi iesaistīta tiesvedībās, kas saistītas ar vardarbību pret bērnu? Jā. Pēdējo desmit gadu laikā Baznīcai ir nācies saskarties ar dažiem gadījumiem, kad tikušas ierosinātas prasības vai izvirzītas pretenzijas. Visos šajos gadījumos Baznīca ir piedāvājusi cietušajiem psihologa palīdzību.

Taču vardarbība pret bērnu nav tikai baznīcu problēma. Tā ir visas sabiedrības problēma, un kopš 1980. gada, kad vardarbība pret bērnu tika izvirzīts kā svarīgs jautājums, Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas, tāpat kā pārejās sabiedrības, izpratne par šo komplekso problēmu ir padziļinājusies. Kopš tā laika Baznīca ir dilemmas priekšā. Kā lai pasargā savus bērnus, efektīvi tiek galā ar vainīgajiem un vienlaicīgi aizstāv sevi tiesā, saskaroties ar viltus apsūdzībām un nepamatotām pretenzijām?

Cenšoties izrādīties labāki potenciālo zvērināto acīs, daži juristi ir gājuši pat tik tālu, ka apsūdzējuši Baznīcu, ka tā ar nodomu radījusi drošu patvērumu varmākām, kas dara pāri bērniem. Šādas apsūdzības ir pilnīgi nepamatotas un pārsteidz Baznīcas vadītājus un Baznīcas locekļus. Pieņēmums, ka Baznīcas vadītāji varētu dot patvērumu varmākam, pakļaujot briesmām paši savus bērnus, ir absurds.

Paraudzīsimies uz kopainu! Katru gadu Amerikas Savienotajās Valstīs pret baznīcām tiek iesniegtas apsūdzības par vairākiem simtiem vardarbīgu nodarījumu pret bērniem. Kaut arī ar vienu šādu lietu šķistu par daudz, pret Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu iesniegts salīdzinoši nedaudz sūdzību — daudz mazāk, nekā varētu gaidīt, ņemot vērā, ka Amerikas Savienotajās Valstīs ir 6 miljoni Baznīcas locekļu. Un tas tā ir, pateicoties Baznīcas pēdējo 20 gadu ilgajiem un intensīvajiem pūliņiem iznīdēt šo problēmu. Vairums uzsākto prāvu saistās ar vardarbību, kas, saskaņā ar apgalvojumiem, īstenota krietnu laiku, pirms Baznīca ieviesa pašreizējo kārtību un mācību programmas vadītājiem.

Būtu jāpatur prātā vēl kāds būtisks aspekts. Pret garīdzniekiem vērstās apsūdzības, kas 2002. gadā pāršalca visu valsti, ir saistītas ar apsūdzībām pret baznīcām, kas piesegušas priesteru un mācītāju varmācību. Turpretī Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca praktiski nekad nav iesūdzēta par vardarbību, kurā būtu vainojami tās bīskapi. Pret Baznīcu vērstās tiesvedības parasti saistās ar kādu ierindas Baznīcas locekli, kas varmācīgi izturējis pret kādu citu. Bieži vien izvirzītās apsūdzības ir saistītas ar vardarbību, kas nemaz nav notikusi Baznīcai piederošā īpašumā un nav saistīta ar Baznīcas aktivitātēm.

Šāda veida tiesvedībās Baznīca aizstāvas nevis tādēļ, ka tai būtu kas slēpjams, bet gan tādēļ, ka tai jāsargā kaut kas ļoti vērtīgs — bērni.

Dieva vārdi Baznīcas locekļiem

Turpmākais citāts ņemts no prezidenta Gordona B. Hinklija 2002. gada aprīļa uzrunas Soltleiksitijā, kad viņš uzrunāja Baznīcas locekļus visā pasaulē:

„Šāda varmācība nav nekas jauns. Pastāv pierādījumi, kas liecina, ka tā pastāvējusi jau gadiem ilgi. Tas ir visnicināmākais, traģiskākais un briesmīgākais nodarījums. Man ar nožēlu jāsaka, ka arī starp mums bijušas atsevišķas šī briesmīgā ļaunuma izpausmes. Tas ir kaut kas tāds, kam nedrīkst dot vaļu un ko nedrīkst pieļaut. Tas Kungs ir teicis: „Bet kas apgrēcina vienu no šiem vismazākiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnu akmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dziļumā” (Mateja 18:6).

Tie ir ļoti skarbi vārdi no Miera prinča un Dieva Dēla lūpām.

Es citēšu mūsu Baznīcas instrukciju rokasgrāmatu: „Saskaņā ar Baznīcas nostāju, vardarbība jebkurā tās formā ir nepieļaujama. Varmākas … tiek pakļauti Baznīcas disciplinārsodam. Viņiem nedrīkst piešķirt aicinājumus Baznīcā vai izsniegt tempļa rekomendāciju. Pat, ja kāds, kas īstenojis pret bērnu seksuālu vai fizisku vardarbību, izcieš Baznīcas disciplinārsodu un vēlāk tiek atjaunots Baznīcas locekļa statusā vai no jauna uzņemts Baznīcā kristoties, Baznīcas vadītāji nedrīkst aicināt šo cilvēku pildīt amatu, kas saistīts ar bērniem vai jauniešiem, ja vien Augstākais Prezidijs neļauj dzēst Baznīcas locekļu reģistrā veiktās piezīmes.

Vardarbības gadījumā Baznīcas svarīgākais pienākums ir sniegt palīdzību tiem, kas cietuši no vardarbības, un pasargāt potenciālos upurus.”

Mēs jau ilgi esam centušies risināt šo problēmu. Mēs esam mudinājuši bīskapus, staba prezidentus un pārējos palīdzēt cietušajiem, mierināt viņus, stiprināt viņus, darīt viņiem zināmu, ka tas, kas notika, nebija pareizi, ka notikušais nebija viņu vaina un ka tam nekad vairs nevajadzētu notikt.

Mēs esam izdevuši publikācijas, ieviesuši palīdzības tālruni, kur Baznīcas amatpersonas var saņemt padomu, lai risinātu šādus jautājumus, un piedāvājuši profesionālu PDS Ģimenes pakalpojumu dienesta (LDS Family Services) palīdzību.

Šādi pārkāpumi parasti ir kriminālnoziegums. Tie jāsoda saskaņā ar likumu. Uz palīdzības tālruni atbild profesionāli padomdevēji, ieskaitot juristus un sociālos darbiniekus, kas dod padomus bīskapiem un staba prezidentiem saistībā ar viņu pienākumiem katrā atsevišķā gadījumā. Citās valstīs dzīvojošiem jāzvana sava reģiona prezidentam.

Baznīcas darbs ir pestīšanas darbs. Es gribētu uzsvērt, ka tas ir dvēseļu glābšanas darbs. Mēs vēlamies palīdzēt gan cietušajam, gan vainīgajam. Mēs no sirds jūtam līdzi cietušajam, un mums viņam jāpalīdz. Mēs no sirds jūtam līdzi pārkāpējam, taču mēs nevaram izturēties iecietīgi pret grēku, kurā viņš var būt vainojams. Ja noticis likumpārkāpums, seko sods. Tāds ir civillikuma process. Un tāds ir arī Baznīcas disciplinārais process, kas bieži vien noved pie izslēgšanas no Baznīcas. Tā ir delikāta un nopietna lieta.

Taču, neskatoties uz to, mēs atzīstam, un mums vienmēr jāatzīst — kad sods būs izciests un likuma prasības apmierinātas, mēs izpalīdzīgi un laipni sniegsim roku, lai palīdzētu. Iespējams, tiks uzlikti turpmāki ierobežojumi, taču tos pavadīs laipnība.”

Stila ceļveža piezīmes:Izmantojot rakstu par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu, lūdzu, pirmajā norādē izmantojiet Baznīcas pilno nosaukumu. Lai iegūtu vairāk informācijas par Baznīcas nosaukuma izmantošanu, ejiet uz mūsu tiešsaistes Stila ceļvedis.